Kāpj vimbas! Makšķerēšanas knifiņi un garda kūpinātas zivs recepte 1
Katru pavasari Latvijas lielākajās upēs savā kāzu ceļojumā no jūras uz nārsta vietām dodas vimbas. Un, lai gan vimbu nārsts Latvijā sākas maijā, jūnijā, kad ūdens temperatūra pacēlusies krietni virs desmit grādiem, daļa vimbu upju lejtecēs ierodas jau rudenī, kur pārziemo un pavasarī dodas pa upi uz augšu.
Šī makšķernieku tik ļoti iecienītā zivs līdz nārsta vietai, pārvietojoties ar ātruma divdesmit pieci kilometri diennaktī, var veikt teju vai deviņsimt kilometru garu ceļu. Pavasaros vimbu nārsta jeb, kā saka vecie copmaņi, vimbu kāpšanas laikā šī sportiskā zivs, kas Latvijas apstākļos var sasniegt pusotru kilogramu svara, kļūst par daudzu makšķernieku iekāres objektu.
Copmaņi runā, ka tās vimbas, kas uz nārstu dodas Ventā, esot lielākas nekā citās Latvijas upēs sastopamās, varbūt tāpēc, ka ienāk upē no atklātas jūras. Laikā, kad vimbas kļuvušas aktīvas un ar akrobātiskām piruetēm cenšas pārvarēt Ventas rumbu, Kuldīgā notiek nu jau par tradīciju kļuvušie vimbu ķeršanas svētki. Rumba ir kā šķērslis vimbu migrācijai, un tās pirms ūdenskrituma pulcējas lielā koncentrācijā. Ne velti šeit, neraugoties uz licencēto makšķerēšanu, var sastapt sevišķi daudz vimbgribīšu. Šeit notiek bieži Valsts vides dienesta inspektoru reidi. Ventas posms zem Abavas ietekas gan esot inspektoru aizmirsts, un tur notiekot ne pārāk labas lietas.
Ar gruntsmakšķeri
Kūtrākie copmaņi, kuri vēlas laiski zvilnēt pavasara saulītē un klausīties makšķeru zvaniņu skaņās, izvēlas vimbas ķert ar gruntsmakšķerēm. Šim makšķerēšanas veidam nepieciešama makšķere ar testu vismaz līdz 150 gramiem, jo pastāvot augstam ūdens līmenim un stiprai straumei upē, būs jādarbojas ar smagiem sviniem. Copes rīku aprīko ar prāvu bezinerces spoli, uz kuras uztīta 0,30 – 0,40 mm pamataukla, lai būtu iespējams sekmīgi cīnīties ar zemūdens ķērājiem. Gruntsmakšķeru pamatauklai un pavadiņām parasti izmanto monofilās auklas. Pamatauklas galā stiprina vimbu sistēmu, kas parasti sastāv no trīs pavadiņām. Lai novērstu pavadu sapiņķerēšanos, ieteicams izmantot distancerus. Pavadiņu resnums – 0,18 – 0,24 mm.
Vimba esot ziņkārīga zivs, tāpēc uz pavadiņas uzvērta pērlīte vai fosforizējoša bumbiņa pastiprināti pievērsīs zivs uzmanību. Pie pavadiņām sien ziemas mormiškas ar 8. – 12. numura āķiem. Jāeksperimentē ar mormišķu krāsām, aukstākam ūdenim der sarkanās, siltākam – zaļās un dzeltenās. Ūdenim kļūstot siltākam, makšķerēšanas rezultātus uzlabos copes vietas iebarošana vai svina nomaiņa ar barotavu. Par ēsmu izmanto garneles, naktstārpus, slieciņas, mizgraužus, mušu un rožvaboļu kāpurus. Jāatceras, ka vimbas barojas no grunts, tādēļ pavadu garumi jāizvēlas ar tādu aprēķinu, lai zivīm piedāvātā ēsma pieskartos gruntij.
Makšķerēšana ar fīderi
Sportiska un azartiska ir vimbu ķeršana ar fīderi. Stiprajā straumē nāksies darboties ar smagām barotavām, tāpēc fīdera spicīte jāizvēlas ar 90 – 100 vai pat 140 – 150 gramu testu. Par pamatauklu fīderim var izmantot gan monofilo, gan pīto auklu, pavadiņai, kuru stiprina pie fīdera sistēmas, gan jālieto 0,16 – 0,18 mm monofilā aukla. Kā vienu no jutīgākajām un vienkāršākajām fīdera sistēmām varu minēt Gārdnera cilpu (ar šo un citām fīderu sistēmām iespējams iepazīties internetā). Pavadiņas garums 60 – 80 centimetri, galā sien ziemas mormišku vai āķīti. Par ēsmu kalpo viss jau pieminētais attiecībā uz gruntsmakšķeri plus odu kāpuri, maijā par lielisku ēsmu derēs no ūdens ārā lienošie, vēl nenožuvušie spāru kāpuri. Tas gan notiek tikai kādu nedēļu, bet vimbu kāre uz tiem ir neaprakstāma. Par iebarojamo ēsmu vislabāk izmantot speciālo NG MIX vimbām paredzēto barību, kurai pievieno mušu kāpurus, sakapātas sliekas un garneles.
Pludiņmakšķere
Par vimbu ķeršanas augstāko pilotāžu var uzskatīt pludiņmakšķerēšanu. Nepieciešams 6 – 7 metrus garš, viegls ātrās akcijas kāts ar testu no 8 līdz 25 gramiem. Lai veiksmīgi nopludinātu vimbai paredzēto ēsmu, derēs inerces vai vislabākajā gadījumā multiplikatorspole, uz kuras uztīta 0,18 – 0,22 mm monofilā aukla. Auklas galā sien griezulīti, virs tā uz auklas nostiprina pludiņu, starp pludu un griezulīti uzmauc slīdošo svinu, kura sitienus pret griezulīti amortizē ar nelielu kembriku. Pie griezulīša sien pavadiņu, kuras garums aukstam ūdenim 30 – 60, siltam 50 – 100 centimetri. Vēsā ūdenī lieto smagāku mormišku, siltā – vieglāku. Pludu ieregulē tā, lai sviniņš slīdētu tikai dažus centimetrus virs upes gultnes. Vājā straumē lieto vieglāku, stiprā – smagāku svinu.
Pludināšanas ātrumu piebremzē ar pirkstu, lai aukla atrastos ieslīpi pret ūdens virsmu. Pareizā regulējumā pludiņa sarkanajai antenai jābūt ārā no ūdens ne vairāk kā 20 mm, ja manāmas kaut niecīgākās copes pazīmes, zibenīgi jāpiecērt. Šogad Ventā atstraumē stāvošās vimbas par copi signalizēja, iegremdējot pludiņu par nieka pāris milimetriem. Par ēsmu izmanto mušu kāpurus ar odu kāpuriem vai sīkas mēslu slieciņas. Makšķerēšanas vieta, ūdenim kļūstot siltākam, obligāti jāiebaro, lieto to pašu barību, ko makšķerējot ar fīderi, bet barībai pievieno zemi attiecībā 1:3 un veido straumē lēni irstošas konsistences bumbas. Iebarošanu sāk ar 4 – 6 apelsīnu lieluma bumbām, laiku pa laikam iebarojamo galdu papildina.
Klejojot šogad gar Ventu, netālu no Lapsu pļavām ieraudzīju dīvainu veidojumu – uz paugura, netālu no upes, nolikti divi dēļi, virzienā uz upi izveidots koridors no zemē stingri iedzītiem mizotiem mietiem. Nevarēdams izprast šīs konstrukcijas būtību, vaicāju par to netālu sēdošajam vietējam copes vilkam, kurš paskaidroja, ka tur sēžot gados vecs makšķernieks, kuram esot problēmas ar kājām un kurš, dzirdot gruntenes zvaniņa skaņas, ķeroties pie mietiem un startējot pie makšķerēm.
Kas makšķernieks piedzimis, tas makšķernieks nomirs.
