PSRS atriebība un tās sekas 5
Saistībā ar Ernesto uzstāšanos ANO, padomju “brālīši” viņam to nepiedeva, nodēvēja par “nodevīgu demaršu” un spieda Fidelu pārtraukt attiecības ar “šo huligānu”. Viss liecina, ka Fidels ir pakļāvies, jo 1965. gadā Ernesto pēkšņi aizgāja no visiem amatiem, uzrakstīja emocionālu atvadu vēstuli un 1965. gada martā vai aprīlī aizbrauca no Kubas, ko tobrīd jau pilnā balsī visviet dēvēja par “Brīvības salu”. Laika periods no 1965. gada pavasara līdz 1966. gada rudenim, kā pauž pētnieki, ir visnoslēpumainākais Ernesto biogrāfijā, un par to praktiski nav apstiprināmas, pilnībā drošas informācijas. Ir 4 galvenās versijas par to, kur tad īsti argentīniešu izcelsmes revolucionārs tajā laika atradies: Kongo, Brazīlijā, Paragvajā vai Argentīnā.
Ja Brazīlijā, Argentīnā un Paragvajā viņš patiešām būtu varējis nolūkot vietas, kurās iespējams rīkot partizānu karu, tad Kongo, gluži tāpat, kā citi uz turieni aizbraukušie kubieši, Ernesto, visdrīzāk, reāli būtu cīnījies džungļos kopā ar Lorānu Dezirē Kabilju, kurš bija Patrisa Lumumbas sekotāja Pjēra Muleles atbalstītājs. Zināms tikai tas, ka Ernesto oficiāli lūdzis Fidelu atsaukt kubiešus no Kongo, uzsverot, ka Kabiljas kaujinieki savā attīstībā, raugi, vēl nav izkūņojušies no pirmatnējām cilšu savstarpējam attiecībām, un par īstu sociālistisku revolūciju šajā Āfrikas valstī nevar būt nekādas runas. Arī tas, ka Fidels tam piekritis, šķiet, tikai apliecina to, ka Ernesto šo viedokli nav nosapņojis, bet gan patiešām visu redzējis savām acīm un pats visu sapratis, tajā laikā patiešām esot tieši Kongo.
