Kubas revolūcija 5
Tā iesākās Ernesto “Kubas periods”. Viņš reāli cīnījās dažādās kaujās, vienlaikus pildot ārsta pienākumus, turklāt pats divas reizes gūstot ievainojumus. Tieši Ernesto vadītā Astotās kolonna ar kaujām izstaigāja pusi Kubas un spēja atvērt otro fronti Eskambrajas kalnos, un tieši viņa vadītā vienība 1959. gada 1. janvārī triecienā ieņēma pilsētu Santaklaru, tādējādi paverot ceļu Fidela ļaudīm uz Havannu.
Bet vispirms vēl bija 1956. gada pirmais revolūcijas mēģinājums Kubā. Neskatoties uz rūpīgo sagatavošanos, tas pārvērtās īstenā murgā. Jahta “Grandma” patiesībā izrādījās apšaubāms kuģītis, jo kaut kam nopietnākam revolucionāriem vienkārši pietrūka naudas. Turklāt vēl izrādījās, ka no 82 grupas locekļiem bija tikai daži, kuri spēja turēties pretim jūras slimībai. Un, visbeidzot, izcelšanās vietā brašo vienību sagaidīja 35 000 karavīru liels Kubas diktatora Batistas grupējums, kura rīcībā bija tanki, piekrastes apsardzes kuteri un tostarp arī aviācija. Rezultātā puse revolucionāru grupas gāja bojā, bet vismaz 20 kaujiniekus sagūstīja. Līdz Sjerra Maestri kalniem, kas kļuva par revolucionāru patvērumu, spēja izlauzties tikai gaužām neliela grupiņa, kurā bija arī Ernesto.
1957. gadā Fidels piešķīra Ernesto majora jeb komandantes pakāpi. Jāiebilst, ka kubiešu revolucionāri gluži apzināti nepiešķīra sev augstus un skaļus titulus un militārās pakāpes. Pazīstamākie komandantes ir Ernesto, pats Fidels un Kamilo Sjenfuegoss.
Uzsākot revolūciju Kubā 1959. gada 1. janvārī, jau nākamajā dienā Ernesto vienība ienāca Havannā, viņš pats kļuva par Kabanjas cietokšņa jeb “Havannas vārtu” komendantu un viņu ar īpašu dekrētu pasludināja par Kubas pilsoni ar visām Kubā dzimuša cilvēka tiesībām, kas bija tikai otrais tāds gadījums visā Kubas valstiskās pastāvēšanas vēsturē. Un faktiski vienlaikus viņš izšķīrās ar Ildu, kura arī bija ieradusies Kubā. Tikpat strauji un apņēmīgi Ernesto tūlīt pat salaulājās ar partizāni Aleidu Marču. Otrajā Ernesto laulībā, kas, jāatzīst, arī nebija gluži tradicionāla, piedzima 4 bērni: Aleida, Kamilo, Selija un Ernesto.
Revolūcija Kubā bija uzvarējusi. Ernesto kļuva par Kubas Agrārās reformas institūta rūpniecības departamenta priekšnieku un vienu no šīs reformas autoriem. Drīz viņš jau ieņēma Kubas Nacionālās bankas direktora amatu.
1961. gadā, kad ASV iebruka Palaija–Hironā, Ernesto provincē Pinara del Rio bija karaspēka virspavēlnieks. 1962. gadā viņš kļuva par “Apvienoto revolucionāro organizāciju” Ekonomikas komisijas locekli. 1963. gadā viņš jau bija Kubas Sociālistiskās revolūcijas vienotās partijas Centrālkomitejas, Politbiroja un Sekretariāta locekli. Ernesto arī pildīja svarīgākos diplomātiskos uzdevumus: dibināja Kubas ekonomiskās attiecības ar PSRS, Ķīnas Tautas republiku un citām valstīm, nostiprināja Kubas ietekmi tā dēvētās “trešās pasaules” valstīs, risināja pārrunas ar Brazīlijas un Argentīnas prezidentiem, kā arī pārstāvēja Kubu ANO (Ņūjorkā un Ženēvā).
Principā pildot vadošo lomu Kubas ārpolitikā, iekšpolitikā viņš palika Fidela ēnā. Ernesto nenogurstoši aicināja Kubas revolucionāru organizācijas apņēmīgi nostāties marksistiskajās pozīcijās, kas viņam ilgu laiku neizdevās, taču pēc amerikāņu intervences Palaija–Hironā beidzot Fidels sadūšojās Kubas revolūciju nodēvēt vismaz par “sociālistisku”.
Šajā periodā Ernesto padziļināti studēja marksisma klasiskos izdevumus, iepazina sociālisma praksi PSRS un Dienvidslāvijā. Tostarp abi šie varianti viņam šķita “pārlieku kapitālistiski”. Taču, ja Dienvidslāviju viņš atļāvās atklāti kritizēt, tad attiecībā pret PSRS ieturēja uzmanīgāku pozīciju, jo labi apzinājās, ka savukārt no PSRS tiešā veidā atkarīga revolucionārās Kubas pastāvēšana. Tostarp 2. Āfrikas–Āzijas solidaritātes Ekonomikas seminārā, kas 1965. gada 24. februārī notika Alžīrā, Ernesto nekautrējās visas sociālistiskās valstis apsūdzēt “trešās pasaules valstu imperiālistiskā ekspluatācijā”. Proti, PSRS trūcīgajām valstīm uzspieda tos pašus preču apmaiņas nosacījumus, kādus pasaules tirgū citiem diktēja imperiālisti.
Jāpiebilst, ka Ernesto iesauku Če piešķīra Kubā, jo viņš mēdza šo vārdu bieži lietot savā runā. “Če” ir argentīniešu tāds kā izsauksmes vārds, savdabīgs saīsinājums no “escuche” jeb “paklausies, klau”, ko Ernesto lietoja, kādu uzrunājot.
