Revolucionārais ārsts satiek Fidelu 5
Kādā brīdī Ernesto saprata, ka tam nolūkam, lai kļūtu par sekmīgu un pārtikušu ārstu, nav obligāti jābūt vienkārši labam speciālistam, bet gan tikai jāpamanās apkalpot valdošās šķiras un izgudrot aizvien jaunus bezjēdzīgus medikamentus. Taču viņš uzskatīja, ka viņa pienākums ir iespējami plašāku tautas masu dzīves apstākļu uzlabošana. Kas zina, cik miljonus nopelnītu un kādu dzīves pozīciju ieņemtu Ernesto, ja būtu sekojis šai savai atskārsmei, un ja viņa rokās nebūtu nonācis Kārļa Marksa darbs “Kapitāls”. Jāpiebilst, ka 50. gadu sākumā Ernesto vēstules parakstīja kā “Staļins II”. It kā jokot. It kā…
1953. gadā Ernesto pabeidza mācības Buenosairesas Nacionālās universitātes Medicīnas fakultātē. Sākotnēji viņš plānoja strādāt leprozorijā. Viņa neapšaubāma autoritāte bija Alberts Šveicers, un līdzīgi viņam, arī Ernesto vēlējās savu dzīvi veltīt ar lepru sirgstošo ārstēšanai.
Taču realitātē izrādījās, ka lielākajā vairumā no civilizācijas ļoti attālinātās vietās ierīkotajiem leprozorijiem ar astmu sirgstošais Ernesto vienkārši nebija spējīgs dzīvot. Turklāt patiešām iespaidīgā ceļojumu virtene bija arī izšķirīgi mainījusi viņa pasaules uzskatus. Visviet, kur viņš ieradās, pavērās kontinenta iedzīvotāju vairākuma skumjā nabadzība. Viņa uzmanību piesaistīja pilsoņu karš Kolumbijā un jo īpaši 1952. gada revolūcija Bolīvijā. Taču bolīviešu dumpinieku sasniegtais iznākums īpašu iespaidu neradīja, viņš to neuzskatīja par “īstu revolūciju”. Viss liecināja, ka “pareizāki un īstāki” notikumi jau risinās Gvatemalā… Vārdu sakot, no parasta mediķa Ernesto pakāpeniski sāka pārveidoties par “revolucionāro ārstu”.
Gvatemalas valdība Hakobo Arbensa Gusmana vadībā (1951–1954) veica virkni radikālu pārmaiņu, īpašu vietu ierādot agrārajai reformai. Un šī nelielā valstiņa bija metusi atklātu izaicinājumu galvenajiem pasaules agresoriem – alkatīgajām amerikāņu korporācijām, kuru īpašumus vienkārši nacionalizēja. Tomēr Gvatemala izrādījās par vāju, lai spētu savas revolucionārās ieceres novest līdz galam. Uzņēmuma United Fruit Company (UFC) spiediena rezultātā ASV valdība ar Nikaragvas un Hondurasas armiju rokām īstenoja noziedzīgu intervenci pret mazo valsti–revolucionāri, kā rezultātā gāza Gusmana režīmu un varu ieguva amerikāņu akceptēts militārists – pulkvedis Kastiljo Armass.
Ernesto pamanījās aktīvi piedalīties Gvatemalas revolūcijas aizsardzībā, un tas jau izšķiroši noformēja viņa pasaules uzskatu. Turklāt tieši Gvatemalā viņš satika savu pirmo sievu Ildu Gadea, kura politisku motīvu dēļ bija emigrējusi no Peru. Pētnieki ir vienisprātis, ka Ildas ietekme uz Ernesto revolucionārā gara nobriešanu bijusi absolūti nenoliedzama. Ernesto gan arī jau iepriekš bija iepazinies ar sociālistisko literatūru un bija, piemēram, lielisks franču rakstnieka Žana Pola Sartra daiļrades pārzinātājs, taču tikai kopš tā mirkļa, kad viņa dzīvē ienāca Ilda, kuras pašas uzskati bija evolucionējuši no arpisma (Peru revolucionāra kustība ARPA) līdz marksismam, arī viņš pārliecinoši nostājās marksisma pozīcijās. Ar Ildu Ernesto apprecējās tūlīt, kā uzzināja, ka viņa ir stāvoklī. Tiesa, viņu laulība un attiecības nebija īpaši noturīgas. Viņiem piedzima meita Hilda Beatrise, vēlāk dzīvē vienkārši Hildita, kura nomira 1995. gadā.
Gvatemaliešu revolūcijas sakāve piespieda Ernesto pārcelties uz Meksiku, kur viņš beidzot sāka strādāt par ārstu. Un tur Ernesto iepazinās ar kubiešiem, kuri atbalstīja viņu revolucionāra Fidela Kastro uzskatus, un drīz jau arī ar viņu pašu. Fidels piedāvāja Ernesto piedalīties ekspedīcijā uz Kubu nolūkā bruņotā ceļā gāzt Rubena Fulhensio Batistas režīmu, un Ernesto acumirklī piekrita.
Ernesto satrieca Fidelu ar prasmi aizstāvēt savu viedokli pat vissarežģītākajās diskusijās. Savukārt revolucionārie līdzgaitnieki pauda pārsteigumu, redzot, kā Ernesto, aizvien bieži ciešot no astmas lēkmēm, tomēr gluži līdzvērtīgi ar visiem veica maršus, vienlaikus arī kā ārsts nenogurstoši sniedzot kvalificētu palīdzību ievainotajiem un daloties ar pēdējo pārtikas kripatiņu. Ernesto nekad neesot lieki paaugstinājis balsi, nav pieļāvis ņirgāšanos, taču bieži lietojis stipros jeb vienkārši rupjos vārdus, un, “kad vajadzīgs”, bija arī ļoti ass un kategorisks.
Zīmīgi, ka tajā laikā Ernesto sevi jau uzskatīja par marksistu un komunistu, savukārt Fidels vēl bija tikai “tipisks latīņamerikāņu buržuāziskais revolucionārs”, kurš pat nebija spējis līdz galam izlasīt Kārļa Marksa “Kapitālu”. Pēc vairākiem gadiem Fidels teica, ka Ernesto, salīdzinājumā ar viņu pašu, tad bijis ar krietni vien nobriedušākiem revolucionārajiem uzskatiem, daudzkārt izglītotāks ideoloģiskajā un teorētiskajā aspektā, līdz ar ko viņš arī bijis lielāks revolucionārs. Fidels atzinis, ka tieši Ernesto ietekmē pamazām nobrieduši arī viņa paša un viņa vadītās “26. jūlija kustības” uzskati.
