Nekam nederīgā nevardarbība 5
Lai arī reālā sabiedriskā situācija un vecāku politiskā aktivitāte nešaubīgi rosināja Ernesto iztēli, tomēr tajā laikā viņš bija pilnībā vienaldzīgs pret politisko cīņu, neiesaistījās pat nekādās studentu kustībās. Dažkārt gan viņš apmeklēja kādu kareivīgās jaunatnes akciju, bet tikai tāpēc, ka to darīja arī Alberto, kurš savukārt bija ļoti aktīvs un nepalaida garām nevienu antifašistisku vai antiimperiālistisku demonstrāciju. Kad reiz Alberto apcietināja, Ernesto viņu apciemoja cietumā.
Par īstu Ernesto elku kļuva Mohandass Karamčands Gandijs (Mahatma jeb “Lielā dvēsele”). Ernesto pēkšņi aizrāva viņa nevardarbīgās pretošanās koncepcija, kā visaugstākā cilvēka un visa dzīvā cienīšanas vērtība. Viņš šo ideju ņēma savā bruņojumā, lai gan, iespējams, pārtransformēja atbilstoši savai sapratnei par lietu kārtību. Katrā ziņā Ernesto ieskaujošā dzīves realitāte neļāva burtiski sekot Gandija lozungiem. Ernesto viņu cienīja, taču situācija Latīņamerikā, viņaprāt, diktēja savus noteikumus, tādus, kas neierakstās tikai pilsoniskas nepakļaušanās un nevardarbīgas pretošanās rāmjos. Jāpiebilst, ka 1959. gada jūlijā, tikko iecelts par revolucionārās Kubas īpašo uzdevumu vēstnieku, Ernesto ieradās Indiju, kur apmeklēja arī Mahatmas kapavietu.
