Ko redz acis un dzird ausis 5
1939. gadā pēc Spānijas pilsoņu kara Argentīnā patvērumu rada tūkstošiem spāņu. Altagarsijā, tieši līdzās Gevaru mājai, apmetās bijušais gāztās Spānijas valdības premjerministra vietnieks Huans Gonsaless Agilars. Viņa abi dēli mācījās vienā skolā ar Ernesto un draudzējās ar viņu. Vairākus mēnešus pie Agilara nodzīvoja spāņu republikāņu ģenerālis Hurado, kurš bieži viesojās arī pie Gevarām, stāstot par notikumiem Spānijā. To visu izbaudīja arī Ernesto, kurš vienmēr bija klāt. Vēlāk Ernesto atzinis, ka Spānijas pilsoņu karš bijis pirmais vērienīgais vēsturiskais notikums, kas nogūlis viņa atmiņā, un viss dzirdētais un domās pārmaltais ļoti lielā mērā ietekmējis viņa kā personības izaugsmi.
Tostarp 30. gadu otrajā pusē un 40. gadu sākumā Spānijas traģēdija varēja atkārtoties arī Argentīnā. Ernesto bija liecinieks tam, kā arī viņa dzimto zemi pamazāk sāk saēst “brūnais mēris”. Šis militāristu valdīšanas laiks (1930–1943) Argentīnas vēsturē iegājis kā “apkaunojošā desmitgade” – ignorēta konstitūcija, vēlēšanu rezultātu falsificēšana, atklāts terors pret opozīciju, kapitālisma laupošā patvaļa, vispārēja nabadzība, apkaunojoša zemošanās ārvalstu kapitāla priekšā un viss tamlīdzīgais. Turklāt zināms, ka Ādolfs Hitlers vēlējās tieši Argentīnu izveidot par placdarmu visa Amerikas kontinenta iekarošanai, tāpēc aktīvi atbalstīja argentīniešu fašistus. Valsti jau pirms 2. Pasaules kara pārpludināja vācu aģenti, tur uzradās neskaitāms daudzums puslegālu fašistisko organizāciju, kurām bija pašām savi laikraksti, radiostacijas, neskaidras izcelsmes finanšu līdzekļi. Vara to pieļāva, jo bija sadomājusies, ka Hitlers atļaus argentīniešiem kļūt par apvienotās Latīņamerikas dominējošo nāciju. Arī to visu piedzīvoja un pats savām acīm redzēja Ernesto.
Tostarp Argentīnā bija arī ne mazums cilvēku, kuri bija patiesi uzticīgi savai dzimtenei, savai tautai. 1940. gada jūnija nodibināja organizāciju “Acciyn Argentina”, kas aizstāvēja antihitleriskās koalīcijas valstis. Visā Argentīnā tai bija vismaz 300 filiāles. Vienā no tādām iestājās arī Ernesto tēvs, kurš aktīvi nodarbojās ar vācu aģentu graujošās darbības atmaskošanu un novēršanu Kordovas provincē. Par savu lielāko draugu gan Ernesto vecākais, gan visi citi organizācijas biedri tolaik uzskatīja PSRS, jo pēc leģendārās Staļingradas kaujas, kļuva skaidrs, ka Staļina vadītā valsts spēs dot pretsparu Hitleram un, iespējams, pat to iznīcināt. Lieki piebilst, ka tēvam gluži kā ēna allaž sekoja arī rosīgais Ernesto.
