Bērnības mirkļi 5
Ģimeni dažus gadus pēc Ernesto piedzimšanas piemeklēja virkne neveiksmju biznesā – vispirms jau tas, ka 1930. gadā ļaundari nozaga pilnībā visu mate ražu no ģimenes plantācijas. Bet 1931. gadā vēl tikai divus gadus mazais Ernesto pēc nejaušas izpeldēšanās aukstā upes ūdenī saslima ar plaušu slimību, kas pārauga hroniskā astmā. Pirmais vārds, ko iemācījās skaidri izrunāt Ernesto, bija – “pote”.
Jau kopš četru gadu vecuma Ernesto kaismīgi iemīlēja lasīšanu. Iespējams, to sekmēja tas, ka viņa vecākiem mājās bija lieliska bibliotēka, ko veidoja vairāki tūkstoši grāmatu. Ernesto ļoti aizrāva dzeja, viņš pats arī to ir rakstījis. 40. gados Ernesto piepelnījās, strādājot arī par bibliotekāru. Bet pirmos divus skolas gadus Ernesto mācījās mājās, jo astma viņu nomocīja katru dienu. Laikabiedri pauduši, ka vislabākās sekmes Ernesto skolā guva eksaktajās zinībās, tostarp matemātikā.
Bērnībā Ernesto dēvēja par Tete, kas tulkojumā nozīmē “sivēns”. Vēlāk viņu jau pārdēvēja par Vepri. Regbija komandas biedri respektēja viņu kā komandā visazartiskāko spēlētāju, lai gan Ernesto bija spiests pastāvīgi nēsāt līdzi inhalatoru. Un par Vepri viņu iedevēja ne jau tāpēc, ka viņš būtu bijis resns vai pārlieku agresīvs regbists, bet gan tāpēc, ka astmas dēļ viņam bija noformējusies izteikta netīksme pret aukstu ūdeni, kas patiešām spēja acumirklī izraisīt astmas lēkmi, tāpēc viņš visu savu mūžu bija, maigi izsakoties, nolaidīgs pret personīgo higiēnu. Vēl – tiesa, kā jau visi bērni – Ernesto aizrāvās arī ar citiem sporta veidiem un nodarbībām: futbolu, jāšanas sportu, golfu, planierismu, velobraukšanu…
Iztikas un darba meklējumos, kā arī cenšoties atrast vietu, kas klimata ziņā būtu labvēlīga mazajam Ernesto, ģimene pāris gadus klejoja pa visu valsti, kamēr 1933. gadā apmetās Kordovas, ko uzskatīja par Argentīnas ekoloģiski vistīrāko provinci, nelielajā pilsētiņā Altagarsijā. Tur pārsvarā dzīvoja indiāņi. Sekojot noziedzīgajam amerikāņu paraugam, Argentīnas valdība arī savā valstī šādas vietas pakāpeniski bija pārvērtusi savdabīgos pamatiedzīvotāju rezervātos. Un indiāņi dzīvoja absolūtā nabadzībā, spiesti strādāt visnecilākos un netīrākos darbus, par to saņemot ubaga grašus. To visu jau kopš mazotnes redzēja un ielāgoja Ernesto. Vecāki zēnam skaidroja, ka šādā stāvoklī vainojams valdošais režīms, kurš apspiež, pazemo, terorizē un izsūc tautu.
Gan vēloties spītēt astmai, gan nespējot neklausīt asinsbalsij, Ernesto jau kopš mazotnes izpaudās nosliece uz risku un bīstamām nodarbēm. Piemēram, viņš citiem par lielu izbīli uz rokām staigāja pa žogu, nolēca zemē no otrā stāva loga vai apēda tāfeles krītu. 11 gadu vecumā Ernesto pierunāja savu jaunāko brāli Roberto ierāpties kravas mašīnas kastē, kas viņus abus aizveda… 800 kilometrus tālu no Altagarsijas. Tostarp Ernesto izdarībās nebija ne pilītes no plātības un pozēšanas. Viņš gribēja un viņš arī izdarīja. Un tieši šāds aktīvs dzīves veids mazo astmatiķi padarīja par citiem gluži līdzvērtīgu, fiziski labi attīstītu puisi.
