Ernesto kults 5
Lai kā arī būtu, bet Ernesto nāve pamatīgi šokēja visus. Daudzi nevēlējās noticēt šādas informācijas patiesumam, taču pēc tā, kad to apstiprināja Fidels Kastro, bez pārspīlējuma var teikt, ka visu pasauli aptvēra jaunatnes demonstrāciju un uzbrukumu ASV vēstniecības ēkām vilnis. Ernesto tēls būtiski ietekmēja 1968. gada dumpiniekus, viņš kļuva par kreiso pagrīdnieku elku, viņa vārdā nodēvēja dumpinieku vienības daudzās valstīs no Vjetnamas līdz Kolumbijai.
Tiesa, Ernesto dievinātāji nereti mēdz iekrist arī pārliekā fanātismā, tādējādi neviļus it kā uzkurinot viņa savdabīgo kultu. Kubas pilsētas Matansasas dievnamā Ernesto ievietots uzreiz ar altāra esošajā eņģeļu panteonā. La Higueras bolīviešu zemnieki viņu dēvē par savu Pestītāju un viņu svētākās relikvijas ir šajā pilsētā nogalinātā Ernesto matu šķipsnas un asinīm notraipītā apģērba stērbeles. Apkaimē daudzi pie viņa regulāri vēršas savās lūgšanās. Meksikāņu žurnāliste Elena Poņatovska Ernesto portretu novietojusi savas gultas galvgalī, tieši tur, kur iepriekš bija mātes piekārtais Jēzus Kristus veidols. Kāda katoļu mūķene Ernesto portretu uztetovējusi sev uz krūtīm, savukārt skandalozi slavenais argentīniešu futbolists Diego Maradona uz pleca…
Uz kādas nelielas būdiņas, kas atrodas netālu no Ernesto nogalināšanas vietas, sienas gozējas uzraksts: “Tu esi viens no tiem mirušajiem, kuri nekad nenomirst. Tu esi mūsu gaisma. Paldies tev, Če. Tava cīņa ir mūsu dzīves ceļš”. Sociāldemokrātiski noskaņotie demonstranti, studenti, antiglobālisti visā pasaulē skandē saukli: “Če Gevara ir dzīvs!” Un viņš ir dzīvs arī visiem revolūcijas teorētiķiem un praktiķiem, visiem, kuri spējuši nepadoties uzmācīgajam patērētājideoloģijas spiedienam un saglabāt sevī uzticību Brīvības un Taisnīguma ideāliem. Tostarp par mūžam dzīvu Ernesto uzskata arī patiešām vēl dzīvais Fidels Kastro: “Es viņu bieži redzu sapnī, un viņš vienmēr man parādās kā dzīvs. Tā ir tāda ārkārtīgi specifiska padarīšana. Ir vairāk nekā grūti pieņemt to, ka viņš ir miris. Manuprāt, tas tā ir tāpēc, ka viņš vienmēr ir šeit, visur un jebkur.”
Pagājušajā gadsimtā sabiedrībā nepārtraukti vējoja ideja, kas dažbrīd jau kļuva uzmācīga, par iespējamo civilizācijas alternatīvo attīstības ceļu. Šo sabiedrisko noskaņojumu kvintesence izsakāma vienā frāzē: ir iespējama citāda pasaule. Un šajā faktiski filosofiski paradigmatiskajā un no cilvēku galvām neiznīdējamā noskaņojumā lielā mērā vainojams arī Ernesto. Jo viņš atvēra acis un vēstīja, ka ir iespējama visu arī mūsdienās pastāvošo apkaunojošo sociālo attiecību kardināla pārveide un patiešām jauna tipa cilvēka noformēšana.
Ernesto tēvs par savu dēlu rakstījis: “Viņš radīja revolucionāru apziņu, kas attīstījās visu apspiesto, pazemoto un starptautiskā kapitāla aplaupīto cilvēku vidū, un būtiskais ir tas, ka šī apziņa ir ļoti nopietns apdraudējums alkatīgajiem kapitālisma lieluzņēmumiem, kuri baidījās no paša Če, un kuri joprojām tik ļoti baidās no tā, kā izplatās viņa paustās idejas…”
Katrā ziņā šā leģendārā revolucionāra teorētiskās koncepcijas patiešām joprojām nav zaudējušas ne aktualitāti, ne pievilcību. Absolūti nav pārspīlēti teikts, ka Ernesto ir miljoniem sekotāju visā pasaulē, un patlabanējā postošajā pasaules attīstības situācijā viņu kļūst aizvien vairāk. Kaut vai tikai tāpēc, ka būtībā jau nav arī nekādu citu alternatīvu. Un šajā ziņā Ernesto ir absolūti pilntiesīgs mūsdienu vēstures lielgabarīta personāžs, un, visdrīzāk, patlaban valdošā globālā alkatība pati piespiedīs sabiedrību atgriezties gan pie viņa idejām, gan tostarp arī darbības metodēm.
