Kā nogalināja Ernesto 5
Nakti no 8. uz 9. oktobri Ernesto noturēja skolas ēkā La Higuerā, kamēr vara izmisīgi lēma, ko tagad ar viņu darīt. Patiesībā vēl joprojām nav gluži skaidrs, no kurienes nāca pavēle par brutālu nošaušanu. Oficiāli tādu bija parakstījis militārās valdības vadītājs Rene Ortunju, lai gan vēlāk viņš nepārejoši apgalvoja, ka patiesībā tādu lēmumu nav pieņēmis. Tajā laikā Bolīvijas pārvaldītāji aktīvi risināja ikdienas pārrunas un konsultācijas ar CIP, tāpēc, viņš neizslēdz iespēju, ka šādu pavēli devušas amerikāņu specdienesta amatpersonas.
Vēlāk CIP aģents Felikss Rodrigess, kurš tieši piedalījās Ernesto notveršanā un likvidēšanā, visnotaļ detalizēti izstāstīja par leģendārajam revolucionāram izpildītā savā ziņā tomēr gļēvā un apkaunojošā nāves soda procesu. Aģents joprojām nešaubījās par to, ka Ernesto bijis fanātisks noziedznieks, kurš pilnā mērā pelnījis nāvi, jo lielākā daļa cilvēku puslīdz pazīst viņa leģendāri heroisko pusi, savukārt absolūti nezinot viņu kā asinskāru, vardarbīgu cilvēku, kurš, ignorējot jebkādu likumību, savu ideju vārdā nogalinājis tūkstošiem cilvēku.
Pēc aiziešanas no darba CIP, Rodrigess dzīvoja ASV Maiami. Zināms, ka viņš piedalījies praktiski visās pretkomunistiskajās operācijās Latīņamerikā, ieskaitot slepeno palīdzību militārajam Argentīnas režīmam. Aculiecinieki vēstījuši, ka viņa mājā pie sienas izkārts asiņains vjetnamiešu karogs, medaļa par teicamu dienestu specdienestos un fotoattēls, kurā viņš iemūžināts Vašingtonas Baltajā namā draudzīgi tērzējam ar Džordžu Bušu vecāko.
Faktiski CIP aģentu veikto operāciju Bolīvijā 1967. gada oktobrī, kā rezultātā sagūstīja un nogalināja Ernesto, Rodrigess uzskata par “vislabāko, ko vien var izdarīt kubiešu tautai, kurai šis leģendārais dumpinieks nodarījis tikai ciešanas”. Viņš gan atzinies, ka varējis arī pavēlēt kareivjiem aizvest Ernesto uz Panamu, kā to it kā vēlējies ASV Baltais nams, taču Bolīvijas valdība kategoriski pieprasījusi gūstekni nogalināt.
Ernesto liktenīga izrādījās šifrēta radiogramma, ko Rodrigess saņēma no Bolīvijas virspavēlniecības. Tā bija ļoti īsa: “500–600”, kur “500” nozīmēja “Če Gevara”, bet “600” – “beigts”. Kad Rodrigess iegājis pie Ernesto un pavēstījis, ka nekādas izmeklēšanas un tiesas nebūs, viņš nobālējis un beidzot aptvēris savu likteni.
Ar pašu pretoties nespējīgā gūstekņa noslepkavošanas procedūru tomēr saistīta virkne leģendu. Piemēram, ir dažādas versijas par to, kāpēc Rodrigess pavēlēja tiešajam nāves soda izpildītājam “notēmēt, cik vien labi iespējams”. Ir tādi, kuri apgalvo, ka attiecīgais karavīrs vienkārši bijis pamatīgi piedzēries, citi savukārt apgalvo, ka jaunais cilvēks vienkārši labi apzinājies, tieši kas viņam jānogalina. Bet Rodrigess katrā ziņā nenoliedz, ka viņam bija jārūpējas par to, lai vēlāk viss izskatītos tā, it kā Ernesto patiešām būtu nogalināts kaujā, kā to pieprasīja Bolīvijas valdība.
Ernesto nošāva Bolīvijas armijas seržants Mario Terans, kurš izvilka īsāko kociņu kareivju improvizētajā loterijā par “goda tiesībām” nogalināt bezpalīdzīgo gūstekni. Un Terans visnotaļ prasmīgi izpildīja rīkojumu šaut tā, lai vēlāk rastos iespaids par to, ka Ernesto kritis kaujā.
Vēl zināms, ka jau tūlīt pēc Ernesto nogalināšanas karavīru vidū izcēlies ķīviņš par to, kurš pievāks viņa leģendāro pīpi. Vispirms tā nonākusi pie Rodrigesa, taču vēlāk viņš to atdevis Ernesto nošāvējam, sak, lai mūžam atceras “savu varoņdarbu”. Par piemiņu no šiem notikumiem pats Rodrigess saglabājis dažādus priekšmetus. Piemēram, Ernesto bloknotu ar viņam nosūtītajiem šifrētajiem ziņojumiem, mirušā revolucionāra fotogrāfijas, kā arī tabaku no viņa dzīves pēdējās pīpes. Tostarp šajā kolekcijā ir arī Ernesto nocirsto roku fotogrāfijas. Tās pēc viņa nogalināšanas (jācer, ka patiešām pēc!) nogrieza, lai saglabātu viņa pirkstu nospiedumus tam gadījumam, ja Fidels Kastro sadomātu neatzīt sava leģendārā līdzgaitnieka nāvi.
Tomēr laikam vissvarīgākais Rodrigesa kolekcijas eksponāts ir fotokartīte, kurā redzams arestētais Ernesto līdzās karavīriem un viņu nopratinošais Rodrigess. Bijušais CIP aģents pavēstījis, ka pati nopratināšana risinājusies teju vai absolūti draudzīgā atmosfērā, jo gūsteknis nav pat nojautis, ka viņu nogalinās bez jebkādas izmeklēšanas un tiesas sprieduma. Viņš arī pats labprātīgi piekritis pozēt fotogrāfam, un pat neviltoti iesmējies, kad fotogrāfs izmetis banālo frāzi par tūlīt sagaidāmo putniņa izlidošanu. Ernesto nošāva nepilnu stundu pēc šā fotouzņēmuma veikšanas…
Jāpiebilst, ka nodevīgo zemnieku Rohasu tajā pašā gadā ar šāvienu sejā nogalināja Santkrusā. Savukārt armijas majors Mario Vargass, kurš par revolucionāru nogalināšanu saņēma majora pakāpi, drīz sajuka prātā. Jaunāko virsnieku Mario Vertu, kurš apsargāja sagūstīto Ernesto, neskaidros apstākļos nogalināja 1970. gadā. Bet Bolīvijas revolūcijas citu leģendu Inti un Taņas nogalinātājs Roberto Kintamilja, kuru valdība iecēla par konsulu Vācijā Hamburgā, tik pat noslēpumaini nogalināts 1971. gadā. Apakšpulkvedis Andress Seličs Šons, kurš ņirgājās par ievainoto un sasieto Ernesto, pats gāja bojā spīdzināšanā “nopratināšanas” laikā, kad bija arestēts saistībā ar apsūdzību par sazvērestību pret diktatoru ģenerāli Ugo Banseru. Bet prezidents Berjentoss, kurš it kā tātad deva pavēli nogalināt Ernesto, gāja bojā sarīkotā aviokatastrofā 1969. gadā. Visilgāk, šķiet, izdzīvoja pulkvedis Senteno Anaija, kurš par līdzdalību Ernesto sagūstīšanā saņēma paaugstinājumu ģenerāļa pakāpē – viņu 1976. gadā nogalināja Parīzē.
