Cigāri 5
Cigārs Ernesto nebija ne kulta lieta, ne īpaša statusa un izcilības zīme. Viņš cigārus un pīpju tabaku uzskatīja par lietām, kas palīdz nogludināt dzīves skarbumu. Savās rekomendācijās partizāniem, līdztekus bruņojumam un pirmās nepieciešamības priekšmetiem, Ernesto ieteica mugursomās obligāti atrast vietu arī tabakai. Viņš pauda, ka tabakas dūms ir pēc pārgājiena atpūtā esoša kareivja labākais draugs – cilvēks pīpes vai cigāra sabiedrībā nekad nejutīsies vientuļš.
Kādā pārgājienā, kad Ernesto mocījās ar kārtējo astmas lēkmi, kāds no līdzgaitniekiem ieteica uzsmēķēt “kampana” ziedus – tas krietni atvieglošot slimības uzliesmojumu izpausmes. Tiesa, pats Ernesto vēlāk atzinās, ka šis padoms tajā reizē gan nav nostrādājis, taču vismaz novedis viņu līdz tam, ka izmēģinājis savu pirmo cigāru dzīvē. Tas noticis 1956. gada decembrī, kad ar cigāra izsmēķēšanu Ernesto atzīmēja partizānu pamatspēku atkalapvienošanos. Ernesto bija 28 gadi.
Šis pirmais cigārs Ernesto tik ļoti iepaticies, ka viņš pat sāka sagudrot kaut kādus gluži aplamus un sev neraksturīgus attaisnojumus, lai tikai atkal varētu uzpīpēt. Vienreiz viņš teicis, ka tā varot labāk atgaiņāt uzmācīgos odus, citureiz – tas labāk palīdzot pārvarēt bada sajūtu (starp citu – abi motīvi ir pilnā mērā patiesi). Ernesto paudis, ka ar cigāru viņš patiešām sekmīgāk cīnās ar savu astmu, kas gan daudziem izraisījis vīpsnāšanu, dzirdot tādus vārdus no ārsta. Taču, lai kā arī būtu, Ernesto bija ļoti iecienījis cigārus. Viņš nekautrējās atzīt, ka patīkamais tabakas aromāts viņu paņēmis gūstā jau pirmajā pamēģināšanas reizē. Kopš tā laika Ernesto nešķīrās no cigāriem līdz pat mūža beigām.
Ernesto patika liela izmēra cigāri, lai gan viņš nebija pieķēries tikai kādai vienai šķirnei vai markai. Viņš pīpēja kubiešu Montecristo, H. Upmann un Partagas cigārus. Grūtākajos mirkļos, kad nebija izvēles iespēju, viņš “ņēma mutē” visu, ko vien izdevās dabūt. Neskaitāmās fotogrāfijās Ernesto redzams ar cigāru rokā. Tostarp ir fotogrāfijas, kurās redzams, kā viņš tur pirkstu galos jau gluži niecīgu kūpoša cigāra galiņu. Aculiecinieki vēstījuši, ka Ernesto cigāru allaž izkūpinājis pilnībā līdz galam. Tas jau svilinājis pirkstus, taču viņš to ļoti rūpīgi “piebeidzis”. Faktiski radies priekšstats, ka pēc cigāra izsmēķēšanas Ernesto atstājis tikai pelnus un nekādus nodeguļus.
Plaušu enfizēmas attīstības dēļ Ernesto kādā mirklī bija spiests uz laiku pārtraukt vispār jebkādu darbību. Ārsti uzstājīgi ieteica pārtraukt arī cigāru smēķēšanu, taču Ernesto tielējies līdz pēdējam, kamēr tomēr “notirgojās” ar ārstiem līdz tiesībām izsmēķēt ne vairāk par vienu cigāru dienā. Lūk, un šīs “rebes” rezultātā arī tapa leģendārais vislielākās formas kubiešu cigārs, kuru izsmēķējot, Ernesto nekādi nepārkāpa ar ārstiem panākto vienošanos.
Pat 1965. gadā, pametot Kubu, savā atvadu vēstulē viņš saviem līdzgaitniekiem rakstīja par kubiešu cigāriem. Kādā pirms aizbraukšanas veiktā fotogrāfijā Ernesto redzams ne tikai ar sev neierastu matu griezumu, bet vēl arī ar tievu un garu cigāru rokā. Daži apgalvo, ka tā bijusi Fidela personīga dāvana, kas vēlāk kļuva par vienu no mūsdienās visvairāk pazīstamo kubiešu cigāru formām. Un, ja tas tā patiešām bijis, sanāk, ka Ernesto bijis faktiski pirmais patlaban pasaulē vienas no labākajām cigāru markām degustētājiem.
Sarežģītākajos mirkļos, esot džungļos un garākos pārgājienos, Ernesto savus cigārus sagrieza uz pusēm, lai tādējādi gūtu iespēju paildzināt gūstamo labsajūtu vai padalītos ar kareivjiem. Viskritiskākajos mirkļos Ernesto izvilka pīpi, piepildot to ar jebkādu tabaku. Bieži vien tas bija pat kaut kas tāds, pēc kā izpīpēšanas bija vajadzīgs krietns laiciņš, lai vispār spētu atgūties. Pīpi Ernesto galvenokārt pīpēja dienas pārgājienu laikā, lietojot savdabīgu pīpes kausu, kas pasargāja tabaku no lieka džungļu mitruma, kā arī paslēpa gruzdošās tabakas uguntiņu.
Reiz kāds kareivis uzdāvinājis Ernesto 40 centimetrus garu cigāru, iesakot to iezīmēt 40 vienādās daļās, tad sagriezt un izpīpēt tabaku pīpē, tādējādi “izstiepjot” cigāru uz 40 dienām jeb vismaz 40 pīpēšanas reizēm. Kad attiecīgās 40 dienas bija pagājušas, Ernesto esot pieklājīgi, taču vienlaikus arī pietiekami uzstājīgi lūdzis šo kareivi atnest viņam vēl vienu tādu pašu.
Kad Ernesto bija ieradies Bolīvijā, uzticamais draugs Fidels viņam nosūtīja krietnu devu labo kubiešu cigāru. Tie izrādījās pēdējie, kurus Ernesto savā dzīvē izsmēķēja. Zināms, ka pēdējo Churchill kubiešu cigāru kārbu Ernesto saņēmis 1967. gada 22. martā. No tiem vienu daļu viņš paturēja sev, bet pārējos izdalīja saviem kareivjiem. Jāpiebilst, ka vēl bez cigāriem Fidela paciņā bija arī 3 kubiešu ruma Havana Club pudeles. Ernesto gan nebija iecienījis stipros dzērienus, taču dažkārt iemalkoja kādu nieku ruma, īpaši, kad patrāpījās jo sevišķi labs kubiešu cigārs.
Vēl aculiecinieki pauduši, ka pēc tā, kad Ernesto uzzinājis, ka viņu nošaus bez izmeklēšanas un tiesas, viņš paudis vēlmi pēdējo reizi uzpīpēt. To viņam, par zināmu godu slepkavām, arī neliedza. Cigārus gan neviens nepiegādāja, taču no vietējiem iedzīvotājiem varēja dabūt tabakas lapas. Tās tad Ernesto arī sapresēja savā leģendārajā pīpē un izsmēķēja.
