Pasaules revolucionārs 5
Pēc otrā ievainojuma Ernesto rakstīja vecākiem, ka tagad esot izlietojis savu “otro” dzīvību, tātad palikušas vēl “piecas”, proti, ar to domājot, ka viņam, raugi, gluži kā kaķim ir septiņas dzīvības.
Ernesto bija gluži vai apsēsts ar ideju par kontinentālo revolūciju. Domāts, protams, Amerikas kontinents, sākumā vismaz tā dienvidu daļa. Un šo revolūciju sāka gatavot jau tūlīt pēc 1962. gada tā dēvētās Karību krīzes, kad reāli draudēja izcelties Trešais pasaules karš jeb vismaz īsa ASV un PSRS savstarpēja apmainīšanās ar atombumbu triecieniem, un kam par iemeslu zināmā mērā bija arī “Brīvības sala”. Tieši tajā reizē kubiešu līderi pilnībā secināja, ka PSRS neuzvedas kā īsteni revolucionāra valsts, bet gan kā parasta imperiālistiskā lielvalsts. Un jau faktiski pēc gada kubieši patiešām ķērās pie “kontinentālās revolūcijas” rīkošanas. Par bāzes vietu izvēlējās Bolīviju.
Valsts dienvidaustrumos Njankauasu ielejā revolucionāri iegādājās fermu “Kalamina”, kas kļuva par nometnes bāzi, kurā pamazām sapulcējās kaujinieki. Ar viltotiem urugvajiešu komersanta Adolfo Menas Gonsalesa dokumentiem kabatā tur ieradās arī gludi skūts, sirms, briļļains un pilnībā neatpazīstams Ernesto.
Netālu no bāzes džungļos izveidoja īpašu revolucionāru nometni, nodibināja sakarus ar Bolīvijas komunistisko partiju, ogļraču līderiem, dažādu partiju vadītājiem, tostarp arī bijušo valsts viceprezidentu Huanu Lečinu Okendo un gāztā prezidenta Viktora Pasa Estensoro Nacionālo revolucionāro kustību (NRK). Lielākā daļa uzrunāto apsolīja palīdzību, savukārt NRK aizliedza saviem locekļiem iestāties revolucionāru vienībā.
Bolīvijas operācijas fināla posms sākās 1966. gada janvārī. Pirmās kaujas sanāca ārkārtīgi neveiksmīgas. Bolīvijas vara pamazām sagrupējās un 1967. gada 20. martā armija veica uzlidojumu “Kalaminai”, tiesa, sākotnēji uzskatot, ka aizdomīgajā fermā ražo un uzglabā narkotikas. Uzbrukuma laikā krita viens armijas kareivis, revolucionāru vienību atklāja un tā bija spiesta aizmukt džungļos, tādējādi faktiski zaudējot sakarus ar ārpasauli. Bolīvijas varas iestādes pret viņiem nosūtīja regulārās armijas daļas, visās apkaimes provincēs izsludinot ārkārtas militāro stāvokli. Prezidents Berjentoss pēc amerikāņu parauga Vjetnamā izlēma arī savus dumpīgos džungļus nosvilināt ar napalmu, tāpēc vērsās pie ASV pēc militārās un tehniskās palīdzības. Amerikāņi arī labprāt palīdzēja, tiesa, galvenokārt slepus nosūtot uz Bolīviju īpaši pretpartizānu operācijās apmācītus CIP speciālistus.
1967. gada aprīļa vidū Ernesto sadalīja vienību 2 grupās: vienu vadīja pats, otru uzticēja Kubas kompartijas Centrālkomitejas loceklim majoram Vilo Akunjam Nunjesam, kura revolucionārais pseidonīms bija Hoakins. Viņa grupu jau drīz nobloķēja Bolīvijas armija un aviācija. Bet 31. augustā vietējais zemnieks Onorato Rohass nodeva Hoakina grupas precīzo atrašanos vietu armijniekiem, kuri ievilināja revolucionārus lamatās un visus nogalināja. 8. oktobrī kaujā pie Juro ievainoja un sagūstīja Ernesto.
