Ja mirst savā gultā – zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms, ja vecāku – nosmakšana? 4
Mēs joprojām nezinām, kas izsauc zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu. Taču par laimi, paši faktori, kas palielina šī sindroma risku, jau ir plaši zināmi.
Faktori, kas pastiprina zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma risku jeb Ko nevajadzētu darīt:
* likt zīdaini pirms miega uz vēdera, ar seju uz leju
* izmantot mīkstos matračus
* smēķēt (īpaši mātei)
* pārlieku bērnu tīt
* ierobežot gaisu ap seju
Kopumā šie kopīgās gulēšanas riski vairāk attiecas uz vājiem zīdaiņiem.
Taču zīdaiņa nāve kopīgās gulēšanas laikā pati par sevi nenozīmē, ka iemesls ir kopīga gulēšana vai – vēl sliktāk – nosmakšana. Zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms novērojams gan mazuļiem, kad gulējuši vienā, gan atsevišķā gultā.
Kaunpilni un nepieļaujami, ka štata galvenie pataloganotomi (piemēram, Indianā), rekomendē citiem pataloganatomiem nāvas slēdzienā, ja zīdainis miris savā gultiņā, kā nāves iemeslu rakstīt zīdaiņa pēkšņās nāves sindromu, bet, ja viņš miris vecāku gultā – nosmakšanu. Priekšlaikus izdarot secinājumus par nosmakšanu (neizskatot jebkurus citus iemeslus), līdz rūpīgai faktoru un toksikoloģijas analīzei, tikai, pamatojoties uz kopīgo gulēšanu, šīs instances ne tikai sadzejo zinātniskus spriedumus, bet arī nabaga vecākus viktimizē trešo reizi. Pirmo reizi vainas stigma viņiem tiek uzlikta, kad vecāki konstatē bērna nāvi, otro reizi tas notiek, kad speciālisti un ārsti sniedz intervijas plašsaziņas līdzekļos par šo tēmu, tajās ļoti bieži dodot mājienu – ja zīdainis mirst, guļot kopā ar vecāku vienā gultā, iemeslam jābūt nosmakšanai (vai arī, ka zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu izraisa kopīga gulēšana). Un trešo reizi vecāki tiek apsūdzēti, kad policija un mediķi bez jebkādiem pierādījumiem runā par to, ka, redzams, – no bērna nāves varēja izvairīties un ka viņu mazulis būtu dzīvs, ja būtu gulējis atsevišķi. Šis spriedums balstās nevis faktos, bet tikai negodīgos stereotipos par kopīgo gulēšanu.
Neviens pataloganatoms vai zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma pētnieks nedrīkst izteikt apgalvojumus par nosmakšanu, pirms rūpīgiem toksikoloģiskajiem slēdzieniem un vietas izpētes, no mātes un viņas izpratnes par iespējamiem iemesliem iegūtas informācijas analīzes.
Jebkurā gadījumā zīdaiņa nāves riski, vienalga, gultā vai šūpulīti, – palielinās, ja nav pieejama informācija par gulēšanas apstākļu drošību un kad sabiedrība uzskata – ja vecāki izvēlas gulēt kopā, paši “uzņemoties risku un baidoties”, vai kad informācija nonivilējas līdz plakātiskam līmenim “nekad tā nedariet”. Tātad rekomendācijas izkropļo patiesās kopāgulēšanas funkcijas, to bioloģisko svarīgumu, risku izpratni un to, cik tos var ietekmēt un izvēlēties droši praksi.
Autori: James J. McKenna Ph.D un dmund P. Joyce C.S.C
Avoti: econet.ru un cosleeping.nd.edu
