Ko par to visu teiktu zīdainis un mūsu senči? 4
Kad es rakstu, ka atbalstu kopīgu gulēšanu vecāku gultā (ievērojot drošības noteikumus), balstos zināšanās, ko esmu ieguvusi, strādājot un pētot, kā notiek kopīgā gulēšana, ko tas nozīmē mātei un zīdainim, un kā šis process ir bioloģiski “uzbūvēts”.
Tādēļ, ka mātes pienā ir maz ogļhidrātu (daba tā iekārtojusi, jo gremošanas orgāni vēl nav gatavi citādam ēdienam), daba ir “plānojusi” zīdīšanu naktīs. No šejienes arī dabiski radusies kopā gulēšanas prakse. 73% “jaunizcepto” mammu pamet dzemdību iestādes, jau uzsākušas zīdīšanu, un pat starp tām, kuras nekad nav plānojušas bērnu ņemt pie sevis gultā, daudzas drīz vien atklāj, cik daudz vienkāršāk ir zīdīt un gulēt blakus, cik daudz vairāk apmierinājuma un miera sniedz kopāgulēšana ar bērnu.
Taču kopīga gulēšana vajadzīga ne tikai ērtām nakts zīdīšanām. Zīdainim arī no paša sākuma ir ko “teikt”. Nepārspējama senā, iesakņojusies neiroloģiskā reakcija uz mātes pienu, viņas pieskārieni un kustību izjūta var pilnībā apdzēst impulsus raudāt, vienlaikus palīdzot bērnam normalizēt elpošanu, ķermeņa temperatūru, ēdiena sagremošanu, hormonālo fonu, imunitāti, uzlabot apgādi ar skābekli. Kopīga gulēšana (pat, ja tas notiek atsevišķās, blakus sabīdītās gultās), nodrošina pozitīvas klīniskās izmaiņas, ieskaitot ilgāku miegu, un, izskatās, padara mazuļus… nu, jā, laimīgākus.
Atcerēsimies, ka, neskatoties uz tehnoloģijas un kultūras industrializāciju, mūsu bērni vienalga piedzimst neiroloģiski līdz galam nenobrieduši, salīdzinot ar primātu atvasēm. Piedzimstot cilvēkbērnam attīstīti tikai 25% galvas neironu. Tajā ir cilvēku unikalitāte, un tā jo īpaši varējusi bioloģiski attīstīties, vien pateicoties pastāvīgam un nepārtrauktam kontaktam ar māti: viņas ķermenis ir vienīgā “vide”, kurai jaundzimušais patiesi ir adaptēts.
Ja mammas nav blakus, nekādām mazuļa darbībām nav jēgas, tāpat kā nav jēgas viņa bezspēcībai. Bioloģiski visam rodas jēga tikai kopā ar mātes ķermeni, abiem sadarbojoties. Šo “bioloģisko realitāti”, šķiet, ignorē tie, kas iestājas pret to, lai mazuļi kaut jel kādā veidā gulētu ar māti vienā gultā. Taču izskatās, ka tieši tas, izskaidro, kādēļ pat tie vecāki, kuri liek bērniņu atsevišķā gultiņā vai šūpulītī, vienalga laiku pa laikam jūt nepieciešamību paņemt bērnu pie sevis – šo novērojumu mēs varējām apstiprināt zinātniskā darbā, kas veikts kopīgās gulēšanas laboratorijā Notrdamā. Ja zīdainim ir izvēle, izskatās, ka viņi vienmēr priekšroku dod kontaktam ar māti, nevis vienatnei.
Saprotams, gulēšana pie noteiktiem apstākļiem vienā gultā var būt bīstama, un tādā gadījumā nevajadzētu to darīt. Taču neviens traģisks nosmakšanas gadījums vecāku gultā nepierāda neko par pašu kopā gulēšanu, tāpat kā vairāk nekā 300 000 zīdaiņu nāves, kas notikušas, guļot atsevišķā gultā, kopumā neko nepasaka par fatālo bīstamību, guļot atsevišķi un par to, ka no šādas prakses par visām varēm vajadzētu izvairīties. Tāpat kā var rūpēties par zīdaiņa drošību, kad viņš guļ atsevišķā gultiņā vai šūpulīti, tāpat iespējams vecākiem izskaidrot, kāda ir droša kopāgulēšana vienā gultā.
