Kāpēc zarus nededzina? 0
Meži krustu šķērsu ir izvaroti ar kailcirtēm, kurās atstātas smagās tehnikas riteņu un kāpurķēžu dziļi iedzītas rievas, un nozāģētiem zariem, kas veido necaurejamu cūku kūti.
Būtu vismaz iedomājušies savākt zarus, lai no tiem ražotu kurināmo šķeldas, brikešu vai granulu formā! Bet nē! Laikam jau ar tādu kapeikas nesošu biznesu nav vērts ķēpāties! Tas jau mūsu mežsaimniekiem būtu apkaunojums! Ar tādiem niekiem lai nodarbojas glupie citvalstu uzņēmēji! Ja kādam liekas, ka runa ir tikai par privātajiem mežiem, tas rūgti maldās.
Valsts mežos aina ir identiska, ja ne vēl bēdīgāka. Uz jautājumu – kad beidzot šis neprāts tiks pārtraukts? – Dienvidkurzemes virsmežniecības virsmežziņa vietnieks Indulis Sarma nevarēja man atbildēt neko vairāk kā lakonisku: “Nekad! Pēc likuma viss ir kārtībā.” Jautāts par zemē atstātajiem zariem, viņš sacīja, ka tie esot vajadzīgi, lai mežs tiktu pie nepieciešamā mēslojuma. Man, protams, radās ironisks jautājums: “Tiešām!? Tādā kvantumā? Resnos zarus ieskaitot!?” Taču amatpersona tālākā diskusijā ielaisties nevēlējās. Kopīgi izmest līkumu pa Liepājas rajona mežiem, lai pavērotu visu tuvplānā, arī ne.” Uldis Sēne
Vēstulē minētais Indulis Sarma ir Dienvidkurzemes virsmežniecības virsmežziņa Jāņa Iesalnieka vietnieks. Mežniecības teritorijā atrodas arī Grobiņas birojs.
Lūgts komentēt U. Sēnes vēstuli, J. Iesalnieks atbildēja: “Nav attaisnojusies vizuāli pievilcīgā, no klasiskās vācu mežkopības mantotā tradīcija zarus pēc ciršanas dedzināt. Tas nekādi neuzlabo meža sanitāro stāvokli, bet maz auglīgos meža tipos pat veicina augsnes noplicināšanu.
Nav pieļaujama vienīgi par 20 cm resnāku, svaigi cirsto un pret mizgraužiem neaizsargāto skuju koksnes nogriežņu atstāšana mežā vasaras periodā apjomā vairāk nekā 10 m3/ha. Ciršanas atlieku savākšana enerģētiskās šķeldas ražošanai šobrīd tiek praktizēta vietās, kur tas ir ekonomiski pamatoti un nerada draudus nākotnes mežaudžu ražībai.”
J. Iesalnieks arī norādīja, ka viņa vietnieks I. Sarma sarunā ar U. Sēni vēlējies pateikt, ka “Latvijas mežsaimnieku rīcībā nav argumentu mainīt normatīvus un mežsaimniecisko praksi saistībā ar ciršanas atlieku atstāšanu mežā. Ne vienmēr emocionāli pievilcīgas ainavas veidošanai mežā ir profesionāls pamatojums.”
