Kāpēc “zaļo iepirkumu” izmanto kūtri? 0
Valsts un pašvaldību iepirkumi, bez kuriem nevar. Strīdi, bez kuriem nevar šais iepirkumos. Lētais pret labo. Legālais pret nelegālo. Svešais pret vietējo. Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāja Dace Gaile intervijā žurnālistam Ivaram Bušmanim.
– Mūsu lasītāji sašutuši, ka jūs ļaujat vietējos iepirkumos uzvarēt ārzemniekiem.
– Mēs ne ļaujam, ne aizliedzam, tas atkarīgs no iepirkuma procedūras noteikumiem un iesniegtajiem piedāvājumiem. Pēc statistikas, 98% iepirkumu uzvar vietējie uzņēmumi.
– Pēc šādas loģikas arī “Rimi” un “Maxima” ir vietējie tirgotāji.
– Jā, tie var būt Latvijā reģistrēti, bet ārzemniekiem piederoši uzņēmumi.
– Turklāt vietējais uzņēmums skolas var apgādāt ar ārzemēs ražotiem produktiem.
– Tā var būt. IUB neapkopo statistiku par to, cik iepirkumos ir vietējo produktu.
– Tātad lozungu “Nepērc svešu!” Iepirkuma likumā ierakstīt nevar.
– Pirmkārt, tiešā veidā iepirkuma dokumentos ierakstīt, ka pirksim Latvijas preci no Latvijas uzņēmumiem, nevaram. Ja jau nobalsojām par iestāšanos Eiropas Savienībā, tad mums jāievēro arī Eiropas iekšējā tirgus noteikumi, kas nepieļauj atklātu protekcionismu.
Ja gribam dot priekšroku vietējiem produktiem, iepirkumā jāizmanto “zaļās prasības” – bioloģisko produktu īpatsvars, piederība kādai no integrētajām pārtikas kvalitātes shēmām (piemēram, “Zaļajai karotītei”). Var prasīt sezonas augļu un dārzeņu iekļaušanu.
Ir izstrādāti stingri Ministru kabineta noteikumi skolēnu ēdienkartēm, cik jābūt gaļai, cik zivīm, cik dārzeņiem, cik piena produktiem. Pasūtītājiem būtu jāpieprasa piedāvājumā iekļaut, piemēram, nedēļas ēdienkartes paraugu, jāpārbauda tā atbilstība šiem noteikumiem, izmaksu pamatotība.
– Vai “zaļajā iepirkumā” drīkst vērtēt, cik daudz un kāda degviela tiks sadedzināta, lai atvestu produktus līdz skolai?
– Jā, protams. Kaut gan “zaļais iepirkums” pastāv vairākus gadus, to izmanto maz, jo nav valsts programmas zaļā iepirkuma attīstībai. Ieejiet IUB mājas lapā zaļā iepirkuma sadaļā, un redzēsit, ko ES rekomendē pārtikas un ēdināšanas pakalpojuma iegādei. Tur, kur labi darbojas “zaļais iepirkums” – Vācijā un citās valstīs –, to reglamentē municipālā, reģionālā vai valsts līmeņa programma. Tajā paredz, ka, piemēram, visās skolās, slimnīcās un bērnudārzos noteiktam procentam jābūt bioloģiskajiem pārtikas produktiem. Nosaka mērķi – bērnu iestādēs 2020. gadā tikai bioloģisko pārtiku!
– Kam tāda būtu jāveido?
– Zaļā iepirkuma jautājumi ir Vides un reģionālās attīstības ministrijas kompetencē. Taču šobrīd ļoti aktīvi priekšlikumus publisko iepirkumu organizēšanai pārtikas un ēdināšanas jomās gatavo Zemkopības ministrija sadarbībā ar nozares organizācijām.
Bet, piemēram, bērnudārzs negrib nelielo vajadzīgo produktu daudzumu izdalīt atsevišķi – vieglāk ir noslēgt vienu līgumu par piena, olu, augļu un dārzeņu piegādi. Kurš zemnieks var piegādāt visu produktu klāstu!? Tā vienā lotē iegadās kartupeļi, kafija un ananasi. Protams, ka šajā gadījumā kartupeļi, visticamāk, nebūs vietējie. Dalīšana lotēs ir viens no instrumentiem vietējās produkcijas piegādei, ko iesaka arī Zemkopības ministrija.
– Kas vēl?
– Zemkopības ministrijas sagatavotie ieteikumi pārtikas produktu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumu veicējiem publicēti IUB mājaslapā. Diemžēl tie ir tikai ieteikumi, kas pasūtītājiem nav saistoši. Pasūtītājiem saistoši būtu MK noteikumi, taču visus nozaru ieteikumus pārveidot par normatīvajiem aktiem nebūtu saprātīgi.
Mēs pozitīvi raugāmies uz vietējās produkcijas iepirkšanu. Taču jāņem vērā, ka zemnieki negrib tērēt laiku un resursus iepirkuma dokumentācijas gatavošanai. Iespējams, ka labs starpnieks varētu būt pašvaldība, inkubators vai kooperatīvs, kurš zemniekus iesaistītu iepirkumos.
Tā ir pašvaldības dabiskā interese, lai pasūtījumu izpilda vietējie, jo… nodokļi taču tad nāks pašvaldības budžetā. Tas nav slikti, ka par savējiem iestājas. Bet slikti, ja no savējiem ir kādi vēl “savējāki”. Pēc laika visi pārliecinās, ka konkursā uzvarējušais pašvaldības vadītāja rads vai draugs nenodrošina solīto medusmaizi. Tāpēc man liekas, ka ir labi, ka atnāk kāds citas valsts uzņēmējs un iepūš konkurences elpu pakausī. Mierīgā dīķī karpas pārāk ātri apveļas.
– Kas jūs uztrauc kā IUB vadītāju?
– Tas, ka mēs, abas puses – pasūtītāji un piegādātāji –, nesaskatām sevi kā partnerus, kuriem ar iepirkumu būtu jāveicina valsts labklājība. Mums joprojām ir sāncensība, “kurš kuru apmetīs”. Nav kopīga skatījuma uz vienotu mērķi. Atcerieties, kā lugā “Ar būdu uz baznīcu” – uz baznīcu acis pacelt augšup nespējam.
Pašvaldības laimīgi nopūšas, kad iepirkums par zemāko cenu beidzies un parakstītais līgums iesniegts grāmatvedībā. It kā darbs ar to būtu pabeigts. Tā mēs nekur netiksim. Tāpēc jau nav ne zaļā iepirkuma, ne pārdomātas naudas izmantošanas. Savukārt uzņēmēju pusē mani pārsteidz no Brežņeva laika saglabājies uzskats, ka valsti var šmaukt uz nebēdu.
Tas sarūgtina. Bet mēs taču visi sēžam vienā laivā. Ja mēs varētu tikt līdz kopīgai izpratnei par to, kā labāk izmantot valsts naudu…
– Pierasts, ka iepirkumos uzvar lētākais, ne labākais.
– Tā ir primitīvākā pieeja. Jo par cenu nav ko strīdēties. Lai saņemtu iespējami labāku rezultātu, pasūtītājam jāprot izveidot sarežģītāku vērtēšanas sistēmu, bet tad arī vērtētājam jāspēj pamatot, kāpēc kvalitāte tiek vērtēta šādi un ne citādi.
– Kvalitātes prasības neprecizē slinkuma, saprašanas trūkuma vai citu iemeslu dēļ?
– Ko nozīmē iepirkt labāko? Pirmkārt, no uzticama partnera. Otrkārt, ar labu kvalitāti. Treškārt, par atbilstošām izmaksām. Ar garantiju, ka līgums tiks izpildīts. Tad iepirkumu varētu saukt par veiksmīgu.
Par partneri. Pasūtītājs ir tiesīgs izvirzīt kvalifikācijas prasības, bet pretendentam piedāvājumā jāpierāda atbilstība šīm prasībām, spēja izpildīt līgumu atbilstoši izvirzītajām prasībām. Pretendentam pietiek uzrādīt kaut vai pāris gadījumus, kad viņš līdzīgus līgumus spējis izpildīt. Tas nekas, ka vēl vairāk citus nav spējis. Pasūtītājs spiests viņu izvēlēties.
Tāpēc šobrīd Latvijā un arī Eiropā notiek diskusija par to, lai pasūtītājam dotu tiesības pateikt nē pretendentam, kurš viņu jau reiz “iegāzis”.
– Katram cilvēkam ir sava kredītvēsture. Neizpildītu kredītsaistību dēļ iekļūstam melnajā sarakstā. Vai līdzīgi nevarētu būt ar uzņēmumu iepirkumu vēsturi?
– Melnā saraksta uzturēšana iepirkumu kontekstā nav tik vienkārša – neizbēgami būs protesti un tiesāšanās par iekļaušanu tajā. Ne velti Eiropas Savienības jauno publiskā iepirkuma direktīvu priekšlikumos tiek piedāvāts paredzēt šādu izslēgšanu tikai konkrētā pasūtītāja iepirkumos: ja tu pie manis neizpildīji līgumu, noteiktu laiku manos iepirkumos nerādies!
Kvalitāti var noteikt tehniskajās specifikācijās. Te nedrīkst noteikt: pērku “Volvo”! Mašīna jāpērk ar noteiktiem parametriem. Nedrīkst pārrakstīt “Volvo” parametrus, tikai nenosaucot vārdā, kā itin bieži pie mums gadās. Tāpēc prasības jānosaka, nevis domājot par vēlamajiem mašīnu modeļiem, bet par nepieciešamo mašīnas jaudu, ātrumu, drošības un komforta līmeni, izmantošanas mērķiem, vides prasībām.
Priekšrocības labākajam piedāvājumam savukārt jānodrošina ar vērtēšanas kritēriju sistēmu, kurā vērtē un salīdzina kvalitatīvos parametrus, ekspluatācijas, apkopes u. c. izmaksas.
– Kas pamana, ja specifikācijas ir rakstītas vienam sarunātam pretendentam?
– Konkurenti. IUB nestrādā tik šauri nozaru speciālisti, lai varētu to konstatēt.
– Nav labākas iepirkumu uzraudzības par konkurenci?
– Jā, patiesībā šī sistēma tā ir uzbūvēta. Apstrīdēšanas sistēma ir konkurences garants. Ja vien tā netiek izmantota ļaunprātīgi.
Iepirkuma procedūru organizēšana un pārsūdzības sistēma ir darba un laika ietilpīgas, prasa gan administratīvos, gan finanšu resursus. Tāpēc ir svarīgi, no kāda līgumcenu sliekšņa mēs pasūtītāju iedzenam smagajās iepirkuma procedūrās.
– Šo slieksni taču ik pa laikam paceļ augstāku…
– Mainām gan ES, gan mēs – ES ik pa diviem gadiem, mēs atgriežamies pie diskusijas par līgumcenu sliekšņiem katrreiz, kad Publisko iepirkumu likums atvērts grozījumiem. 2006. gadā Publisko iepirkumu likumā noteiktais slieksnis bija 10 000 latu (bez pievienotās vērtības nodokļa), 2009. gadā pieņēma pašreizējo – precēm un pakalpojumiem 20 tūkstošus, būvdarbiem – 120 tūkstošus latu. Šobrīd Saeimā iesniegts priekšlikums paaugstināt slieksni precēm un pakalpojumiem līdz 30 tūkstošiem.
– Arvien skaļāk izskan prasība neļaut iepirkumos piedalīties firmām ar nezināmiem īpašniekiem. Tiem, kuri slēpjas aiz ārzonu izkārtnēm.
– Ir bijuši priekšlikumi Publisko iepirkumu likumā iekļaut normu, ka pasūtītājs nedrīkst slēgt iepirkuma līgumu ar komersantu, kurš nav uzrādījis gala īpašnieku. Nevarēja atrast veidu, kā to noskaidrot un norādīt Uzņēmumu reģistrā, tādēļ plānoja uzlikt šo atbildību pasūtītājiem iepirkuma procedūrās.
Pat tad, ja izslēgšanas noteikumam ir visnotaļ loģisks un atbalstāms pamats, tas var nebūt izmantojams, jo nav atbil- stoša mehānisma tā iedarbināšanai.
Piemēram, mēģinājums noteikt piegādātājiem obligāto vidējās algas slieksni 70% no vidējās algas nozarē. Satversmes tiesa norādīja, ka nav pieļaujams izslēgšanas noteikums, kas balstīts tikai uz aritmētisku kritēriju (70% no vidējās algas nozarē) un nav atspēkojams, kā dēļ var ķert arī nevainīgos.
– Tātad piedāvājumā drīkst plānot minimālo algu?
– Vai tas ir normatīvo aktu pārkāpums? Satver-smes tiesa norādīja, ka šādi nevar cīnīties pret aplokšņu algām, jo nav garantijas, ka tie, kas maksā vairāk par 70% no vidējās algas nozarē, nemaksā algu aploksnē, bet visi tie, kas nesasniedz 70% slieksni, to dara.
– Ja iepirkumā nevarat to noteikt, tas nozīmē, ka valsts ļauj savos konkursos uzvarēt uzņēmējiem, kuri šmauc valsti.
– Iepirkuma likums ideāli strādā normāli funkcionējošā tirgū, kur pamatprincips nav vienam otru “apmest”. Diemžēl mums drudžaini jādomā, kā likumā ielikt blēžu ķeramās cilpas. Kamēr Saeimā trīs lasījumos cilpas uzpin, tikmēr jau izdomāts, kā tās apiet. Tā mēs likumu padarām nelasāmu, nesaprotamu un neizmantojamu. Jau šobrīd likums paredz tādu uzņēmēju izslēgšanu no iepirkuma, kuriem ir nodokļu parādi, kas pārsniedz 100 latus, vai kuri triju gadu laikā līdz piedāvājuma iesniegšanai atzīti par vainīgiem noziedzīgā nodarījumā par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināmo maksājumu nomaksas. Tagad tiek domāts, kā izslēgt no konkursa nepamatoti lētu piedāvājumu, vērtējot arī vidējo algas līmeni.
– Vai tie nebija būvnieki, kas paši rosināja iepirkumos noteikt augstākas algas?
– Priekšlikumu par minimālo vidējās algas lielumu virzīja gan būvnieku, gan mežizstrādātāju profesionālās organizācijas. Būvnieki bieži pauž savu negatīvo attieksmi pret likumā noteikto zemākās cenas kritēriju piedāvājumu izvēlei. Valdis Birkavs saka: “Zemākā cena ir amorāla.”
Es gribu uzsvērt, ka likums neuzspiež zemākās cenas kritērija piemērošanu. Vērtēšanas kritērijam “zemākā cena” ir sava vieta, ja iepērk, piemēram, zīmuļus, papīru vai pārtiku, tas ir, preces, kurām nav lietderīgi definēt saimnieciskā izdevīguma kritērijus, kas ir daudz sarežģītāka vērtēšanas sistēma.
Būvnieku pārstāvji patiesībā iebilst pret to, ka iepirkumā izvēlas nepamatoti lētu piedāvājumu. Ja ir ļoti precīzs tehniskais projekts ar darbu sarakstu un apjomu, tad piedāvājumu arī būvdarbos var vērtēt pēc zemākās cenas. Pavisam citādi ir ar arhitekta pakalpojumiem, jo arhitekts, piemēram, var pateikt, ka viņš strādā par pieciem latiem stundā vai par piecdesmit.
– Vai arhitektam kāds prasa uzrādīt legālas programmas licenci?
– Ne visi prasa, bet iepirkumā nav aizliegts to prasīt. Pasūtītāji par to parasti neaizdomājas. Topošajās ES publiskā iepirkuma direktīvās, iespējams, tiks iekļautas normas saistībā ar intelektuālā īpašuma aizsardzību publiskajos iepirkumos.
– Tad par pieciem latiem nevarēs.
– Ja stundas likmē tiks ierēķinātas programmatūras izmaksas, tad diez vai. Tāpēc jau pasūtītājam jāpieprasa izvērsta izmaksu tāme un jāvērtē nepamatoti lētā piedāvājuma aspekts. Šobrīd mums ir ļoti daudz strīdu par nepamatoti lētu piedāvājumu apsardzes pakalpojumos, jo daudzas firmas piedāvātajā stundas likmē iekļauj tikai pliku algu. Uz jautājumu, kur iekļauta tehnikas amortizācija, veselības apskates, apmācības, formas tērpi, dienesta suņa barība, tiek atbildēts, ka šīs izmaksas tiek segtas no citos līgumos saņemtas atlīdzības. Šos strīdus ir skatījusi arī administratīvā tiesa, norādot, ka piedāvātajā stundas likmē proporcionāli jāiekļauj visas ar konkrētā līguma izpildi saistītās izmaksas. Ja vēl “optimizēti” nodokļi, tad pretendents var piedāvāt viszemāko cenu…
Visgrūtāk noteikt tirgus cenu intelektuālajiem pakalpojumiem.
– Vai iepirkumu procedūra ir pietiekams filtrs “sarunāšanai”?
– Ne vienmēr. Pasūtītājam ir ļoti grūti atspēkot tāmē iekļautās nereāli zemās materiālu izmaksas, jo reizēm pat materiālu ražotājs vai piegādātājs apliecina ļoti zemās cenas iespējamību, lai arī faktiskā piegāde notiek par citu cenu vai citā kvalitātē.
Jā, ir profesionālā korupcija. Piemēram, projektētājs pačukst būvniekam, kurus no darbiem vēlāk plānots no projekta izslēgt, tādēļ būvnieks iesniedz piedāvājumu, kas ir ievērojami lētāks par konkurentu piedāvāto.
– Paskatos IUB mājas lapā. Termiņš divas nedēļas. Vai var paspēt sagatavot piedāvājumu?
– Pat tā sauktajiem “mazajiem iepirkumiem” likumā noteikts minimālais laiks piedāvājumu iesniegšanai – 10 darbadienas, cerot uz pasūtītāja saprātu. Nevar taču izsludināt apmācību par miljonu, cerot, ka kāds divās nedēļās sagatavos piedāvājumu! Jo nav reāli tirgus dalībniekiem sagatavot piedāvājumus tik īsā termiņā.
– Un ja tomēr liek tos īsos termiņus? Un kāda firma paspēj?
– Tas var liecināt, ka šai firmai iepirkuma informācija iedota iepriekš. ES naudas izmantošanas gadījumā spēles ar termiņiem ir riskantas – ja būs tikai viens vai divi piedāvājumi, pārbaudošās institūcijas var apšaubīt pareizu iepirkuma norisi un noteikt finanšu korekcijas.
– Vai neesat pamanījuši vienas un tās pašas firmas piesakāmies dažādos konkursos, kur tās uzvar pēc kārtas – vienreiz viena, otrreiz otra?
– Neesam naivi, jūtam dažkārt, ka šāda sarunāšana varētu pastāvēt. Taču mums nav instrumentu, kā pret to vērsties, – komersantu aizliegtās vienošanās ir Konkurences padomes kompetencē, mūsu ziņā ir pasūtītāju pieļautie pārkāpumi iepirkuma procedūrās.
– ES vai valsts naudas izlietošanā, manuprāt, efektivitāti varētu mērīt pēc gala saņēmēju skaita. Taču iepirkumos vērtē lētāko kopumā, nevis uz vienu labuma saņēmēju.
– Nezinu, vai kāds spēj viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: kas ir efektīvs iepirkums. Esmu par to rakstījusi gan bakalaura, gan maģistra darbus un vienalga neesmu radusi vienu formulu. Secinājumiem jābalstās uz filosofiju: vai sasniedzām gribēto mērķi un vai mērķa sasniegšanai neiztērējām vairāk, nekā ieguvām? Par iepirkuma lietderību atbildība jāuzņemas pasūtītājam, jo Iepirkumu uzraudzības birojs vērtē procedūru – kā pirkt, nevis ko pirkt. Budžeta līdzekļu izlietojuma lietderība ir Valsts kontroles pārziņā.
– Piemēram, ja IUB pasūtītu reklāmu presē, tad to veiktu tas, kurš piedāvātu vislētāk sagatavot un nopublicēt, nevis tas, kurš saturu nogādātu visvairāk lasītājiem. Citas avīzes pat nenorāda tirāžas, kurās tās nodrukātas…
– Iespējami labāko rezultātu jāspēj ieprojektēt pasūtītājam. Bet viņam bieži vien ir vai nu slinkums ieguldīt darbu, vai arī nav saprašanas, kā to darīt. Neviens neliedz ieprogrammēt iepirkumā saimniecisko lietderību, konkrētajā piemērā – cik būs aptvertā auditorija un cik lielas izmaksas uz vienu lasītāju.
– Kāpēc to nepraktizē?
– Tāpēc, ka ir vienkāršāk iepirkumā prasīt zemāko cenu. Tiklīdz piemēro gudrāku formulu, uzreiz pretī pretendenta vēl gudrākie juristi, kuri uzsāk bezgalīgus strīdus par vērtēšanas kritērijiem: “kādos gadījumos būs pieci punkti un kādos – desmit”. Un kad konkursa rezultāti paziņoti, tad kašķējamies par novērtējumu.
Ar skumjām jāsecina, ka mūsu mentalitātei raksturīgi nostāties pozā: “Ja nav man, lai nav nevienam!” Citās Eiropas valstīs zaudējušie pretendenti respektē to, ko nolēmusi kompetenta žūrija, bet mūsu komersanti pasūtītājiem neuzticas.
– Ko darīt Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas gadījumā, kad lietuviešu arhitekti uzvarēja metu konkursā, bet pēc tam ne laikā, ne par tādu cenu nespēja pasūtījumu izpildīt? Rekon-strukcijas izmaksas dubultojušās. Kā to būtu bijis pareizāk noorganizēt, lai paspētu uz Rīgas kā kultūras galvaspilsētas pasākumu laiku?
– Varbūt nebija precīzi nodefinēti kvalitatīvie kritēriji, varbūt nepaanalizēja cenu pamatojumu. Šādos iepirkumos vienmēr konstatējams, ka kaut kas netika pārdomāts un pārbaudīts.
– Cik sūdzību ir gadā?
– Mums pērn ienāca ap tūkstoš sūdzību. Katru piekto atsijājam uzreiz (nokavētos termiņos, nav piekritīgas izskatīšanai, acīmredzami nepamatotas). Saņemot pasūtītāju paskaidrojumus, atsijājam vēl apmēram 20 procentus. No apmēram četriem tūkstošiem iepirkumu gadā izskatām apmēram 10 līdz 11% sūdzību. Iesniegumu izskatīšanas komisija strādā divas vai trīs reizes dienā, lai paspētu sūdzību izskatīt mēneša laikā.
– Vai jūsu lēmumus arī pārsūdz tiesā?
– Gadā apmēram 30 – 40 pieteikumu tiesā par IUB pieņemtajiem lēmumiem.
