Patiesībā šī klusuma prezumpcija nāk no novecojušu dzimuma stereotipu goda kolekcijas, kas vēl joprojām tiek turēt tāpēc, ka nevienam nav ienācis prātā tos lauzt. Ja transkribētu šo melīgo vīrišķību sieviešu diskursā, tad sanāktu kaut kas tamlīdzīgs:” Mūsu sievišķīgā daļa ir mīlēt un ciest”. Kopš laika, kad tādi izteicieni bija populārsi, sieviešu emancipācija ir spērusi milzīgu soli uz priekšu. Tik ļoti, ka izskatās, ka ir pienācis laiks vīriešu emancipācijai. 49
Nē, es nevienu nesaucu uz mītiņu, nepiedāvāju sacerēt proklamācijas un cīnīties par vīriešu tiesībām. Es vienkārši tagad piedāvāšu tev, vīrieti, un tev, sieviete, atrast cienīgu atbildi uz vienu nelabu jautājumu. Tas skan tā: “Un kāpēc gan mums vispār ir vajadzīgs sieviešu dzimuma cilvēks – ar visu savu mūsdienu kulturāli-ideoloģisko slodzi – pēc tam, kad šim cilvēkam paliek 40 gadi, un tas pavisam zaudē vienīgo, kas tajā ir bijis sievišķīgs – ārējo pievilcību? Ko mums ar viņu darīt?”
− Spried pats, − pie bezalkaholiska mohito glāzes man vēsta kārtējais vienaudzis, kurš vakar iesniedza šķiršanās pieteikumu. – Kāpēc man arī turpmāk tas ir jāpiecieš?! Skatīsimies uz lietām ciniski, atmetot visas rozā mīlestības brilles, kuru ir izdomājuši ebreji, lai nemaksātu naudu. Pilna sieviešu pakalpojumu pakete Rīgā maksā no 400 – 1500 Eur mēnesī – atkarībā no to kvalitātes. Varianti ir, cik uziet, un es varu atļauties jebkuru. Sekretāre ar intīmu, piemēram, maksā 1000 – 1100 euro. Pievienojam šeit klāt vēl kādus 140 Eur, ko samaksāt kaut kādai tantiņai, lai katru dienu iztīrītu dzīvokli – un rodas jautājums: “Priekš kam man tā bālā, neadekvātā histēriķe, kas pie tam vēl dzīvoklī smēķē?” Cits variants: izīrēju par kādiem 400 eiro studentītei labu dzīvokli ar tiesībām regulāri to apmeklēt piektdienās. Tā visbeidzot var vienkārši kļūt par elitāra bordeļa pastāvīgo klientu.
− Bet ģimenes pavards? Un bērni? Un sirds siltums?
− Jā, tas dārgi maksā. Bet nau jau vairs nekā no tā – ne siltums, ne pavards, ne mātes bērnos ieaudzinātā cieņa pret tēvu! – vienaudzis draugs uzvilkās tā, it kā glāzē būtu nevis mohito, bet gan šņabis ar alu. – Nav un nevar būt! Jo 90 procenti no lielpilsētu sievietēm pat, ja viņas ir izaugušas provincē, ļoti ātri kļūst par tādām pašām, kā mana sieva. Bet pāri palikušo ir pārāk maz, lai riskētu ar tām precēties. Ko tu ar viņu varēsi izdarīt, ja viņa kļūs neadekvāta? Likums, kultūras normas – nekas un neviens nav tavā pusē. Tu varēsi tika aiziet. Gūstot milzīgus zaudējumus.
