Kāpēc vīrieši un sievietes maigumu izrāda dažādi? 12
Autors: Annika Niedrīte, AS “Latvijas Mediji”
Ja vīrieši runā par sievietēm, maiguma tēma tiek skarta ļoti reti. Vispār var teikt, ka psiholoģijas sfērā šis vārds neizskan bieži, lai gan tās ir vienas no spilgtākajām emocijām, ko varam just pret otru cilvēku.
Maigums ir mīlestības slieksnis un tajā pašā laikā ļoti svarīga tās sastāvdaļa.
Mēģināt izteikt vārdos to, kas ir maigums, bija grūti – definīcija pastāvīgi izvairījās un nekādi nevēlējās pārvērsties vārdos un formulējumos, visu laiku pārveidojās pārdzīvojumos un jūtās, geštaltterapeits Iļja Latipovs portāla Psuchologies.
Maigums ir vēlme apskaut, spēja sajust mīļotā cilvēka elpu un pukstošo sirdi. Skatīties tieši acīs un tāpēc nejusties neveikli.
Tā ir silta, samtaina klusa prieka sajūta, kas pārpludina krūtis, nedaudz aizrauj elpu un padara to dziļāku.
Tā ir atvērtība – maigumā cilvēks staro, ķermenī nav parastā aizsardzības – trauksmes saspringuma. Tāpēc – jutība pret mazāko ķermeņa kustību, viegli glāsti, trīsas.
Maigums ir otra trausluma un neaizsargātības uztveršana, saudzīga izturēšanās pret viņu. Tomēr maigums nav vājuma sinonīms.
Kāpēc vīriešiem ir grūti izrādīt maigumu?
Maigums ir daudzu vīriešu klupšanas akmens. Viņi noraida šīs emocijas, jo tās nav iespējamas bez ievainojamības un atteikšanās no lomas tēlošanas, kurā vīrietis ir akmens siena, kurai nav daļas par “visām šīm muļķībām”.
Maigums, kurā mēģini saglabāt sevi kā “nocietinājušos”, pārvēršas aizbildnieciskā attieksmē – tieši tajā vīrieši parasti transformē maigumu. Bet maigumā nav iespējams būt par stingro atbalstu, atbalsts ar maigumu ir mīksts spilvens zem galvas, nevis ciets grīdas segums.
Noliegtā un noraidītā maiguma pret sievieti vietu aizņem seksuālais uzbudinājums, iekāre, kas ir vienīgās pieļaujamās emocijas.
Tomēr, ja maigumā cits cilvēks tiek uztverts kā nozīmīgs subjekts, tad uzbudinājumā otrs cilvēks tiek uztverts kā objekts, lieta. Kaislība, kas uzliesmojusi pret maz pazīstamu sievieti, rada vēlmi viņu iegūt un “izslāpušā” prātā viņa daudz neatšķiras no lietas.
Daudziem vīriešiem maigums un iekāre ir dažādas jūtas, un pret vienu sievieti viņi jūt maigumu, bet otru – spēcīgu un agresīvu iekāri, kurai nav daļas par iekāres objekta emocijām un pārdzīvojumiem.
Nobriedušas, noformējušās erotiskās jūtas apvieno maigumu un kaislību vienā straumē, no kuras “nones jumtu”. Šo plūsmu nodalīšanas viena no galējām izpausmēm noved pie “Madonnas – prostitūtas kompleksa”, kad viena sieviete ir – “mīlestībai”, bet cita – “seksam”.
Maigumu pret sievieti, ja tam ļauj brīvi attīstīties, sāk pavadīt erotiskas sajūtas. Ja tās nebremzē, tās var pāraugt uzbudinājumā, ko radījis tuvības un intimitātes pārdzīvojums. Tās ir daudz spēcīgākas jūtas, nekā tās sievietes iekārošana, pret kuru neizjūti maigumu.
“Man patīk ar viņu komunicēt, bet man gandrīz nav nekādas seksuālas vēlmes…” – “Un kāda vēlme tad ir?” – “Es vēlos maigi un saudzīgi apskaut viņu…” – “Ko tad jūti, kad vēlies apskaut?” – “Kādas ļoti siltas jūtas… Tās ir tik neaizsargātas, maigas… Un tas ir dīvaini – kad es par to atceros, manī rodas vēlme…”
Ja maigums tiek uztverts kā īsta vīrieša “necienīgas” jūtas, rodas kauns. Maigums balstās uz pieķeršanos, un ja pieķeršanās ir biedējoša un saistās ar brīvības zaudēšanu, tad reakcija uz maiguma jūtām var būt neskaidra trauksme, bailes.
Abos gadījumos no maiguma var “aizsargāties”, devalvējot vai nu šīs jūtas, vai pašu partneri. Emocionālais kontakts ar sievieti tiek noniecināts.
Reiz es dzirdēju bēdīgu atzīšanos: “Es nezinu, ko darīt ar sievieti, izņemot seksu”…
It kā ar sievieti nevarētu sarunāties par interesējošām tēmām, nevar atslābināties, nevar lūgt atbalstu grūtos brīžos, palīdzēt viņai un to darot justies spēcīgam un vajadzīgam vienlaicīgi.
Ja maiguma ir pārāk daudz
Maigums ļauj iziet ārpus savām robežām, pārvarēt sākotnējo, eksistenciālo vientulības sajūtu. Tajā ir maiguma lielais spēks un vienlaikus vājums.
Kad maiguma ir pārāk daudz, otrs cilvēks atkal kļūst par objektu, pār kuru gāžas tāds siltu jūtu vilnis, ka jau gribas atvirzīties, rodas aizkaitinājums, kas pāraug dusmās.
Maigums pārvēršas par kaut ko citu, kad svarīga ir tikai sava vēlme izpaust sakrājušās jūtas, ignorējot atbildes reakciju.
Tas ir līdzīgi tam, kā dažus no mums vecāki bērnībā vienkārši nomocīja ar šo “citu maigumu”, pieprasot, lai mēs skūpstītu tanti, kura mūs satvēra rokās un ilgi neatlaida, ignorējot mūsu vēlmi aizmukt.
“Ja man patīk un es tik labi jūtos, tad tev, manu jūtu objektam, vajadzētu priecāties un sajust kaut ko līdzīgu.”
Kā vīrieši izrāda maigumu viens pret otru?
Tas ir atsevišķs stāsts. Vīriešu savstarpējam maigumam nav seksuālas nokrāsas, taču tas tiek bremzēts vēl stiprāk nekā pret sievietēm.
Visi šie parupjie apskāvieni, dunkas, uzsišana pa plecu, rokasspiedieni, vienam otra “paķeršana” – tā maskējas maigums, ko nevar izteikt tieši.
Tas ir grūti ne tikai tāpēc, ka saistās ar sievišķību vai homoseksualitāti, bet arī tāpēc, ka lielākajai daļai vīriešu kopš bērnības šāda veida modelis nav pazīstams: viņu tēvi reti izrādīja maigumu.
Mātes var samīļot savus mīļos zēnus, bet tēvi nereti apvalda savas emocijas pret dēliem, lai viņi “neizaugtu par mīkstpēdiņiem.” Un izteikt savas jūtas izdodas tikai ar neveikliem apskāvieniem vai piezīmēm – uzslavām. Ja vispār izdodas.
Tajā pašā laikā saglabājas vajadzība būt maigam un sajust maigumu.
“Neiztērētais maigums” ir kaut kas cits, tā nav tikai vēlme pēc mīlestības, pēc saudzīgas, un maigas attieksmes.
Tā ir vajadzība pēc tādiem cilvēkiem mūsu dzīvē, kuru esamība mums ir svarīga un vērtīga. Tas ir īpašs prieks – redzēt, kā cits cilvēks atsaucas uz mūsu rūpēm. Galu galā mēs neesam tik neievainojami un “triecienizturīgi”, kā tas šķiet no malas.
