“Kāpēc viņas vairs neraksta stāstus?” Jūlija Dibovska recenzē Gundegas Repšes grāmatu “Sarunas ar Sīko” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja literatūra sāk paredzēt, ka vakarā tava sviestmaize nokritīs ar desu uz leju, tad tu, literatūras lasītājs, vari vienā brīdī sašust, nosprauslāt, varbūt pat nospļauties, jo ai nu: cik var piepildīties, labāk rakstiet par to, kas tiem neredzamajiem dzīves režisoriem ir mazāk saprotams, jauciet pēdas, esiet sapņaini, varbūt tad nebūs nemitīgi sevi jāatrod pie melodramatiskām attiecībām, kuras it kā noskatītas kādā filmā vai izlasītas kādā grāmatā, varbūt nebūs jāpiedzīvo visādi kari, trimdas un citas grūtības, kuras savos mākslas darbos apskatījuši 20. gadsimta klasiķi.
Literatūra fiksē vēsturisko atkārtošanos tik ļoti, ka liekas – tā ir viena liela zīlniece. Bet, mīļā literatūra, lūdzu, pārstāj prognozēt, jo tavas prognozes diemžēl piepildās, un Džordža Orvela pareģošanas talants, kas bija vienkārši labi izteikts pasaules un cilvēka psiholoģijas izpratnes paraugs, varbūt vairs neliksies nemitīgi aktuāls. Ne velti tie briesmīgākos notikumus tēlojošie literārie darbi, solžeņicini, annas frankas, kamī utt. līdzās, protams, neskaitāmiem gaišajiem tekstiem tiek pārizdoti. Tajos izdevējs un lasītājs saskata baisu un noderīgu potenciālu.
Un varbūt tāpēc, ka literatūra vai nu spēj paredzēt nākotni, vai arī atgriežas pie pagātnes, daudzi rakstnieki vairs neraksta stāstus, kuriem ir skaidrs sižets, sākums un beigas, kuriem ir vieta pie ugunskura vasaras naktī vai sagremojama interpretācija, episkums. Nost ar skaidrību! Nost ar sižetu! Nost ar struktūras pabeigtību. Mēs to visu varam atrast jau iepriekš sarakstītajā. Neļaujoties stāstiem, šodienas rakstnieki vēlas būt ārpusē, būtībā literatūras periferijā, un paliek uzticīgi savas dzīves radošajam ceļam.
Šobrīd prātā nāk divi izdevniecības “Dienas Grāmata” teksti, kas ļoti apzināti neko neparedz un it kā neko pat nevēlas: Noras Ikstenas aktuālākā grāmata “Ūdens mirdzēšana” (2021), kurā stāsti ir visai nosacīti veidojumi jeb epizodes ceļā uz kaut ko dažādos braucienos; otrs būtu Gundegas Repšes kārtējais vizuāli pievilcīgais izaicinājums lasītājam – “Sarunas ar Sīko”, kas lielākoties ir stāsti dialogos, bet bez skaidrām aprisēm tam, ko varētu dēvēt par vēlmi lasītājam patikt.
Būtībā tie ir iepatikšanās vektora pretējie poli – Nora Ikstena centās lasītājam palīdzēt smagajā Covid-19 krīzes laikā, savukārt Gundega Repše, kā tas sen ir saprotams, lasītāju var arī pasūtīt, teiksim, izglītoties, ja kaut kas nepatīk. Un tomēr tie nav stāsti, tie ir subjektīvi mēģinājumi izvairīties no stāsta, izvairīties no literatūras visuresošās varenības, kas kļuvusi varbūt neķītra un apgrūtinoša kā totalitārs milzis.
Gundegas Repšes pievēršanās dialogam nav nekas ārkārtējs, prātā nāk vairāki teksti, kuros tieši divu personu saskarsmes nozīme veido rakstnieces prozas serdi. Vai tās būtu mīlas attiecības, sadzīve, radniecība, kopējs liktenis, dialogs ir pozitīvais tajā, kā Repše cenšas risināt savu radošo vēlmi būvēt smilšu pilis prozā. Lai tās nemitīgi grautu un celtu no jauna.
“Sarunās ar Sīko” abas galvenās varones ir māsas vai pat vienas personas divas puses, vārdā Sīkā un Džindžo. Viņu sarunā atklājas vecāku attiecības padomju laikā, komunālā dzīvokļa aprises ar visiem iemītniekiem, brālītis Juha, kurš kopā ar mammu pārbrauc no izsūtījuma Sibīrijā.
Šis un tas no ģimenes iekšējām melodrāmām, kas Gundegai Repšei ir svarīgi pavedieni un ievieš zināmu realitātes un psiholoģijas faktūru. Redz, redz, tie cilvēki mēdz būt maitas, turklāt pilnīgi bez kāda iemesla, ļaunums nāk no iekšām, bet labais dažreiz ir arī padomju milža drūmajā nostalģijā (kā gan citādi izskaidrot to, ka Repšes galvenā varone tik labi atceras padomju piena produktu krāsainos folijas vāciņus).
Un, protams, tie ir dialogi par to, ka salīdzināt nevajag, par nāvi, par mīlestību, par vēlmi dzīvot. Par tiesībām būt atšķirīgam sava likteņa izvēlē (tie noteikti nav nekādi liberālie uzskati, bet sievietes tiesības te ir uzsvērtas, kā allaž Repšes prozā).
Dialogs kā risinājums – kāpēc ne? Dažas spilgtas, prātā paliekošas epizodes un turpat arī daudz jautājumu par to, kāpēc tas ir uzrakstīts šādi, visdrīzāk – jā. Vai šis būs dižpārdoklis un “LALIGABA 2022” nominācija – diez vai. Uz pēdējo Repše gan jau sen netiecas, jo piemineklis būs uzcelts no citiem materiāliem.
Tā ir izvairīšanās no pakļaušanās priekšstatiem par literatūru, tomēr ietilpstot kārtējās grāmatas formā, par ko rakstniece raksta arī noslēgumā (pilnīgi lieki, lasītājs izbaudīs melnās un sarkanās krāsas lapaspuses un pats visu šo prozas un neprozas dihotomiju aptvers).
Tā ir, iespējams, saruna par cilvēcisko, nevairoties no šabloniem – pagātnes tēliem, un tomēr tiem netiek dotas pilnvērtīgas balsstiesības. Tā ir saruna ar Sīko par nemaz ne tik sīko. Lai gan smilšu piļu uzburšana un nojaukšana nevar noslēpt arī zināmu talanta meistarību. Tomēr tas aizdomīgais sarunas formāts, kur duālais ir it kā spēle, kur dialogs ir it kā aizbildinājums, liek domāt, ka varbūt tas vienkārši ir kārtējais paziņojums par literāro vientulību.
