*** 0
Par šo vardarbības veidu mājās ne tikai nerunā – ir sajūta, it kā tāds neeksistētu. Pusaudži vienmēr ir cietusī puse. Viņi ir tik ievainojami, tik jutīgi. Daudzas grāmatas ir par to, ka vecāki nepareizi un pārāk asi pret viņiem izturas, neņemot vērā viņu vēlmes un intereses.
Nesen viena sieviete man parādīja zilumus, kurus uz viņas rokām bija atstājusi pusaugu meita. Jauniete vēlējas, lai māte izietu no virtuves – viņa, redziet, līda acīs un maisīja viņai mierīgi paēst, skatoties televizoru. Bet māte, atnākusi pēc darba, gribēja pagatavot abām ēdienu nākamajai dienai.
– Es vispār neko nedarīšu! – caur asarām noteica pazemotā un faktiski piekautā māte. – Gatavo sev pati! Un pērc produktus!
– Tev pēc likuma par mani jārūpējas līdz astoņpadsmit gadiem! – paziņoja meitiņa. – Tās ir bērna tiesības. Mums skolā par to stāstīja.
Viņas klusē, un līdz pēdējam viss notiekošais paliek aiz četrām sienām. Viņām vienkārši ir nežēlīgi kauns. Jā – un nav jau arī kur meklēt palīdzību. Es nezinu, kur un kā ar palīdzēt cilvēkam, kurš cietis no pusaudža vardarbības. Es zinu, kur zvanīt un patverties sievietei, kuru sit vīrs vai draugs. Bet viņām? Turklāt viņas skaidri zina – galu galā visi nosodīs arī viņas.
Šīm mātēm pat neviens nejūt līdzi. Ja acīs nesaka, tad padomā – pati vainīga, pati tādu izaudzināji. Tagad arī streb to putru!
Turklāt jūs varbūt domāsit, ka tas notiek kaut kādās prastās vai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs? Tāpēc es speciāli stāstu par ģimeni, kur mamma ir bibliotekāre. Un otrai minētajai sievietei ar zilumiem ir augstākā biznesa izglītība un meita mācās privātskolā.
Neviens, starp citu, šajā taisnības ugunī (“pati tādu izaudzināji!”) neatceras par “izgaisušajiem” tēviem, ar viņiem it kā te nekāda sakara.
Ko darīt? Es parasti iesaku mātēm ieslēgt “Lielo pāvu”, ģimenes galvu, un strikti pārdomāt, skaļi pārrunāt un ievērot tā saucamo “ģimenes līgumu”. Kā likums, agresīvi, emocionāli nestabili pusaudži ir bailīgi un, izsakot sekas, ja to dara pārliecinoši un saprotami, darbojošie spēki kļūst daudz adekvātāki. Bet te nu ir āķis – ja viņas (šīs mātes) principā to spētu izdarīt, viņas nebūtu nonākušas šādā situācijā!
Retais man zināmais cilvēks stingri nolēma kaut kā sevi būtiski pārveidot un spēja paveikt izmaiņas. Tādus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pārējie? Kas viņiem palīdzēs? Šādi pusaudži atsakās iet pie psihologa un piespiest viņus nevar. Rajona policists (ja māte sadūšojas pie viņa vērsties) parasti piekrīt jaunieti iebiedēt, vienreiz parunāt – ar to pietiek nedēļai, divām. Skola cenšas no tādiem pusaudžiem vienkārši tikt vaļā vai arī viņiem viss skolā ir kārtībā (kā minētās dāmas ar zilumiem meitai) un tur vienkārši nevienam nav ne jausmas par notiekošo.
Sabiedrība, kā jau es teicu, viennozīmīgi nosoda pašas mātes. Un baznīcas (dažas no šādām sievietēm vērsās tajās) iesaka lūgties par savas atvases apskaidrību.
Gaidīt, kamēr bērnam paliks astoņpadsmit, izvairīties no tiešām un bīstamām konfrontācijām? Tāda, lūk, laime būt mātei.
Varbūt ir vēl kādi varianti? Es tādus nezinu. Bet pēc kārtējās šādas mammas vizītes es apsolīju sev par šo problēmu runāt skaļi.
Avots: snob.ru
