Neko pārsteidzošu mamma bibliotekāre nepaziņoja. Sekmes pazeminājās pakāpeniski. Septītajā klasē puika sāka “bastot” mācības, vēlu atgriezties mājās. Pameta visus pulciņus. Mammai kategoriski nepatika sētas bērnu kompānija. Par grāmatām un modeļiem ar tādiem neparunāsi. Kāds ieteica iegādāties datoru. Māte sakrāja naudu un nopirka. Visas “sētas problēmas” pazuda kā nebijušas. Sākās citas… 0
Tagad dēls skolā praktiski neiet. Nedēļā izdodas viņu uz turieni aizdzīt vidēji vienu reizi. Viņš nekur neiet, mājās neko nedara, ēdienu naktī izrij tieši no katla, personisko higiēnu neievēro. Visiem mēģinājumiem pārliecināt par kaut ko citu, atmet – “Liec mierā!” – papildinot to ar rupjībām.
– Jūsu ģimene ir – dēls, jūs…?
– Viss, mēs esam divatā. Bija arī mana mamma, viņa pirms pieciem gadiem nomira.
– Bērna tēvs?
– Dēls viņu nepazīst. Arī es par viņu vairāk nekā desmit gadus neesmu dzirdējusi. Viņš bija precējies, viņam ir ģimene. Viņš jau pašā sākumā pateica, ka netaisās šķirties, viņam viss ir ērti, bet es esmu izklaidei. Kad uzzināja par bērnu, piedāvāja naudu abortam un uzreiz brīdināja, ka palīdzēt, ja viņu saglabāšu, netaisās.
– Situācija ir nopietna, – es brīdināju. Nekādas pierunāšanas te nepalīdzēs, jārīkojas izlēmīgi. Varbūt izmest datoru? Ja viņam vajadzēs citu, lai iziet no mājas, iet un nopelna tam – viņam būs sešpadsmit un cilvēks šajā vecumā jau var strādāt.
– Es to visu saprotu, – sieviete pamāja ar galvu un skatiens palika nolaists. – Bet… es baidos.
– No kā?
– No viņa, no dēla. Viņš ir metru astoņdesmit garš un ja viņu sāk mācīt, viņš paliek vai traks. Baidos, ja es ko izdarīšu, kā jūs sakāt, viņš mani nogalinās vai savainos…
Es paskatījos uz viņu uzmanīgi un pēkšņi ar šausmām sapratu, ka viņas bažas nav bez pamata. Kaut kas jau ir bijis, un ne reizi vien. Bet viņa, protams, uzraucas par dēliņu, nevis sevi – viņu, kuram no bērnības neko nav spējusi atteikt.
