Kāpēc viņas par to klusē… Mātes, kurām sit pusaugu bērni 0
Šī ir viena no tēmām, par kuru visu laiku atlieku rakstīšanu. Vajag rakstīt? Jā, bez šaubām. Tas ir tik svarīgi. Uzrakstīšu. Bet… ne šoreiz – kaut kad pēc tam. Bet tagad – kaut ko jautrāku. Tomēr atlikt nevar bezgalīgi. Tā raksta psiholoģe Katerina Murašova, atklājot diezgan biedējošu tēmu – pusaudžu fiziskā agresija pret vecākiem.
..Pie manis uz pieņemšanu atnāca neliela auguma sieviete, kārtīgi ģērbusies – tā, ka nelec acīs. Bija grūti noteikt viņas vecumu – it kā ne veca, nav pat sirmu matu. Zem acīm zili riņķi. Atnāca viena.
– Atvainojos, es pie jums pierakstījos ar dēlu, gribēju, lai viņš ar jums parunātu, bet viņš, kad jau bija jānāk, kategoriski atteicās: “Neiešu, to vajag tev, tad arī ej.”
– Cik viņam gadu?
– Drīz būs sešpadsmit.
Nu ko, parasta lieta, tieši tā bieži vien pusaudži uzskata un saka – problēmas ir jums, man viss ir kārtībā. Pats smieklīgākais, ka parasti tā arī ir.
– Viņš bija tik brīnišķīgs puisēns – sapņaini smaidīja, uz sevi vērsts. Piecu gadu vecumā viņš iemācījās lasīt, bet sešos gados lasīja grāmatas, es tās nesu no bibliotēkas – esmu bibliotekāre. Viņam ļoti patika lasīt skaļi, lomās, ar izteiksmi, un patika, ja lasīju viņam. Un mēs katru vakaru sēdāmies pie galda un pa kārtai lasījām. Reizēm, ja grāmata bija interesanta, tā aizrāvāmies, ka bija jau vēls, acis puisēnam krita ciet, bet viņš lūdza: mammīt, nu, lūdzu, kas tur bija tālāk, es neaizmigšu, kamēr neuzzināšu. Un es nespēju viņam atteikt, kaut gulēt aizgājām pēc pusnakts.
Pirmo klasi viņš pabeidza izcili, skolotāji slavēja par zinātkāri un prasmēm. Viņš gāja modelēšanas pulciņā, uztaisīja pat vilcieniņu, pilsētas izstādē ieņēma otro vietu…
Es jau sapratu, ka kopš tiem tālajiem laikiem “brīnišķīgajam puisēnam” ir pasliktinājušās atzīmes, mēģināju uzminēt šodienas problēmu klāstu un lielumu. Diezin vai tas ir kaut kas oriģināls.
