“Jebkurā vietā uz planētas notiekošie procesi skars mūs visus.” Saruna ar Voldemāru Johansonu 5
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 20. augusta līdz 29. septembrim “ISSP galerijā” Berga bazārā aplūkojama latviešu mākslinieka un komponista Voldemāra Johansona arktisko ainavu iedvesmota personālizstāde “Vētra neredz krāsu”, kas aicina izjust un izzināt cilvēces un neskartas dabas mijiedarbību.
Kas Voldemāru Johansonu saista un pievelk ziemeļu dabā? Par to saruna ar mākslinieku, tikko atklātās izstādes autoru.
Mākslinieka un komponista Voldemāra Johansona jaunākās personālizstādes “Vētra neredz krāsu” sākumpunkts meklējams autora īstenotajās ekspedīcijās uz Ziemeļu puslodes arktiskajiem apgabaliem – Norvēģijas ziemeļiem, Fēru salām un Svalbāras arhipelāgu, kas atrodas starp kontinentālās Eiropas ziemeļiem un Ziemeļpolu.
Šīs ekosistēmas atrodas uz strauju pārmaiņu ceļa, un pat piesardzīgākās prognozes liecina, ka jau pārredzamā nākotnē vasarās gaidāma Ziemeļpola ledus kārtas pilnīga izkušana.
“ISSP galerijā” apskatāmajā izstādē Johansons izzina veidus, kā raudzīties uz šo klimata pārmaiņu skarto planētas daļu no skatpunkta, kur fiziskās vides un ainavas vērošanas pieredze jau daļēji pārcelta uz virtuālās realitātes tehnoloģiju sfēru.
Vienā no izstādes darbiem – “Prombūtne” – tiek vērota un dokumentēta šābrīža arktiskās ainavas vizualitāte: kalnu grēdas, glaciālais reljefs un zemes raupjās virsmas, ledus kušana un ūdeņu plūdums, kas tiek piedzīvots ar paplašinātās realitātes telpas starpniecību.
Savukārt vizuālā skulptūra “Kušana” iedzīvina ledāju ūdenskritumu ar autonomas enerģijas avotu tehnoloģijas palīdzību.
Izstāde aicinās skatītāju sajust cilvēces un neskartas dabas attiecības, apjaust arktisko elpu, skaņu un varenību.
“Vētra neredz krāsu” tematiski turpina Johansona agrākajos darbos aizsāktās fizikālās pasaules un cilvēka pieredzes saskarsmes studijas.
Iepriekšējais šīs sērijas darbs, instalācija “Slāpes”, guva plašu publikas un mākslas kritiķu atsaucību gan Latvijā, gan ārvalstīs, kā arī tika izvirzīta starp “Purvīša balvas 2017” nominantiem.
Voldemār, cilvēki, kas redzējuši vēju nestās dzeltenās un sarkanās lapas un pat kokus ar izgāztām saknēm Latvijas rudeņos, varbūt mazliet samulsīs – kāpēc vētra neredz krāsu, kā jūs sakāt savas izstādes nosaukumā?
V. Johansons: Patiesībā tas ir garāks stāsts. Dabas vide, mūsu planētas atmosfēra un klimats ir sistēma, kurā viss atrodas ciešā saistībā, ko nosaka ģeogrāfiskie un fizikālie likumi.
Un šīm dabas likumsakarībām ir pilnīgi vienaldzīgas mūsu, cilvēku, vēlmes, sajūtas, domas vai nespēja paredzēt mūsu darbības sekas.
Kad klimata sistēmās mūsu darbības rezultātā pieaug haoss, agrāk mazāk varbūtīgi notikumi kļūst arvien iespējamāki. Meža ugunsgrēki, kas vēl pirms dažiem gadiem bija retums, kļūst par ikdienišķu parādību dažādās pasaules malās.
Tāpat spēcīgas vētras un plūdi pēdējos gados kļūst arvien jūtamāki, redzamāki un draudīgāki. Dabas parādībām un vides fenomeniem ir pilnīgi vienaldzīgs mūsu civilizācijas liktenis.
Mēs zinām, ka lielās atgriezenisko saišu sistēmas darbojas pēc saviem likumiem, tomēr to neņemam vērā, kas mums var izvērsties ļoti skarbi, jo līgumu vai vienošanos ar meža ugunsgrēkiem mēs nenoslēgsim.
Tātad šī simboliskā “vētra”, kas minēta jūsu izstādes nosaukumā, neredzēs arī mūsu asaras, ja rīkosimies pārlieku bezatbildīgi un izaicināsim dabu?
Tas jau ir noticis. Fizikāli ķīmiskie procesi, kas atmosfērā ierosināti, ir grūti apturami, jo tiem piemīt liela inerce.
Stāstījāt, ka šī izstāde tapusi piecus gadus.
Tā ir turpinājums projektam “Slāpes”, kur Atlantijas okeānā 2015. gadā dokumentēju gana mežonīgu ziemas vētru. Kad ar operatoru bijām pabeiguši savu darbu, man līdzi bija arī fotokamera, un es uzņēmu vienu ainu, kad vētra jau bija norimusi.
Bija gana tumšs, un darbs izdevās diezgan jaudīgs. Tas bija sākumpunkts manām ziemeļu ainavu fiksācijām.
Ziemeļu ainavā kaut kas ļoti, ļoti rezonē ar mani pašu. Pats sevī jūtu tādu kā ziemeļu stīgu, ko aizkustina tikšanās ar nepieradinātu, cilvēka neskartu dabu, kurā sajūtams tās diženums un vienlaikus mūsu, cilvēku, kā parādības niecīgums un arī īslaicīgums uz šīs zemes.
Poli un ledāji kūst, mūsu gadsimtā šis process notiek arvien straujāk un straujāk, un ar diezgan lielu pārliecību var sagaidīt, ka mūsu gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Ziemeļpola ledus kārta vasarās jau būs nokususi.
Un tas ļoti lielā mērā ietekmēs ziemeļu vidi un ziemeļu ekosistēmas. Un, tā kā mēs dzīvojam uz vienas planētas, jebkurā vietā uz tās notiekošie procesi skars mūs visus.
Neapšaubāmi šīs pārmaiņas ietekmēs arī mūs Latvijā gan ekonomiski, gan politiski.
Kas konkrēti iedvesmoja jūs vienam no izstādes centrālajiem darbiem, vizuālajai skulptūrai “Kušana”?
Tiku izpētījis, ka uz Svalbāras arhipelāga attālas salas atrodas viens no lielākajiem ledājiem apgabalā, un ļoti vēlējos pie tā nokļūt tā iemesla dēļ, ka, šim ledājam kūstot, veidojas milzīgs ūdenskritums.
Vasarās, kad ledājs kūst visvairāk, pāri desmitiem metru augstai ledus sienai gāžas ūdens no ledus ezeriem un ledus upēm ledāja virsējā plaknē. Skaisti, majestātiski… Vizuālā skulptūra ir gan mana iztēle, gan dokumentācijas atveide. Un esmu iztēlojies arī tālāk – vienā brīdī ledājs būs nokusis, skaistais ūdenskritums vairs nebūs cilvēka acīm redzams, un vienīgais veids, kā varēsim to aplūkot, iespējams, būs šajā vizuālajā skulptūrā.
Tā savā ziņā ir gan veltījums ūdenskritumam, gan atgādinājums par tā likteni, gan nākotnes aina un kādas varbūtības iztēlošanās.
Un ko ieraugām, kad galvā uzliekam virtuālās realitātes ķiveri, kura mums paver skatu uz virtuālo skulptūru “Prombūtne”?
Projektu “Prombūtne” izstrādāju pirms kāda laika. Tieši šo darbu filmēju Svalbāras salā kopā ar operatoru Māri Maskalānu un Jāni Keršānu, ar kuriem braucām ekspedīcijā ar mērķi veidot skulpturālu kino darbu.
Līdzās vizuālajai daļai, izstādes apmeklētāju acīm redzamajam, šim darbam ir arī otra daļa – speciāls skaņu celiņš, ko uzrakstīju kopā ar norvēģu saksofonistu Rolfu Eriku Nistromu.
Tā tapa monumentāla kinematogrāfiska instalācija telpā ar septiņiem videoekrāniem un telpisku sešu kanālu skaņu pavadījumu. Šo darbu līdz šim esmu izrādījis vien divas reizes.
Pirmoreiz ziemas vidū mīnus trīsdesmit grādu salā Norvēģijas ziemeļos, laukā, kur skulptūru projicēja uz ledus apjomiem, kurus tiku veidojis sadarbībā ar ledus tēlniekiem. Laukā, naktī, ziemas putenī varēja vērot ļoti ziemīgu, ziemeļniecisku mākslas darbu un ieklausīties mūzikas skaņās.
Otrreiz skulptūru “Prombūtne” parādīju Latvijā – pirmizrāde notika festivālā “Staro Rīga” kultūras vietā “Tu jau zini kur” Tallinas ielas radošajā kvartālā.
Šo darbu izstādīt ir diezgan liels izaicinājums sarežģītības un izmaksu ziņā. Un, tā kā tomēr vēlējos darbu parādīt plašākai auditorijai, šai izstādei izveidoju to nosacīti “kabatas” formātā jeb virtuālajā realitātē, kas rada par darbu gana pietiekamu priekšstatu.
Un pašā izstādes viducī galerijā uz grīdas no īstām akmeņoglēm izveidots mākslas darbs “Oglekļa depozīts”.
Tā doma ir, ka tuvākā vai tālākā nākotnē sapratīsim, ka fosilos resursus arī vajag kaut kā gudrāk izmantot nevis vienkārši svilināt, ļaujot ogleklim izkūpēt gaisā.
Domāju, gan jau ar laiku izrakteņiem vērtība būs ļoti pieaugusi un šis mans darbs būs vērtīgs akmeņu krājums (pasmaida).
Kas jūs visvairāk satrauc mūsu ikdienas uzvedībā saskarsmē ar apkārtējo vidi?
Agrāk man bija optimistiskāks skats, bet pēdējos pāris gados tas mazinājies. Sociālie mediji ļauj izteikties ikvienam par jebko, un tādējādi cilvēki parāda sevi.
Un tas, kas viņu būtībā uzpeld, diemžēl ir ļoti liela tumsonība, neziņa, kas vēl nebūtu nekas slikts, bet arī nevēlēšanās neko uzzināt.
Esam nonākuši pēkšņā, negaidītā situācijā. Domāju, gan jau tiksim pāri šim laikam, bet šobrīd ir diezgan bēdīgi. Tajā pašā laikā ir otra pasaules daļa, kas nodarbojas ar zinātni, kas pēta pasauli ar patiesi godīgu interesi. Es vairāk sadarbojos ar šiem cilvēkiem.
Un otra lieta, kas man liekas gana briesmīga, ir ļoti liels savtīgums.
Skaidri zināms, ka noteiktas darbības ir kaitīgas gan cilvēcei, gan pasaulei, bet liela daļa cilvēku tāpat turpinās piesārņot pasauli tāpēc, ka viņiem kaut kādā ziņā tas ir izdevīgi, un tāpēc viņi visādi iestājas par savām šaurajām, savtīgajām interesēm.
Vai māksla var ietekmēt pasauli, cilvēku domāšanu, attieksmi pret dabu?
Pilnīgi noteikti. Māksla piedalās tajā pašā intelektuālajā telpā, kurā mēs risinām sarunas un kurā notiek domāšanas process sabiedrībā. Māksla ir viena no šā diskursa sastāvdaļām.
Esam tādas būtnes, kas dzīvo domāšanas un saziņas telpā, kur impulsiem, iztēlei un domai ir ļoti būtiska nozīme, no tās atkarīgs, kurā virzienā dosimies.
Pagājušā gadsimta zinātniskās fantastikas idejas un iztēles lielā mērā mūsdienās ir īstenojušās.
Kosmosa apgūšana vēl nav attīstījusies tiktāl, kā tas bija aprakstīts un pareģots pagājušā gadsimta otrās puses literārajos darbos, bet daudzas lietas piepildījušās.
Uz ko tiecamies, ko vēlamies sasniegt, tas lielā mērā arī īstenojas. Vēlos aicināt aplūkot izstādi – nāciet, skatieties… Māksla ir jāsastop pirmajā personā.
Radošā vizītkarte
Komponists un mākslinieks Voldemārs Johansons (1980) radošajā praksē apvieno interesi par vizualitāti, skaņu un zinātni. Viņa instalācijas un skaņdarbi balstās datos, kas tapuši, ar zinātnisku pieeju analizējot vides fenomenus.
V. Johansons studējis elektroniskās mūzikas kompozīciju Hāgas Karaliskās konservatorijas Sonoloģijas institūtā.
Viņa darbi izstādīti daudzviet pasaulē, tostarp Venēcijas Arhitektūras biennālē, mākslas projektā “ArtGENDA” (Hamburga), Rūras triennālē (Bohuma), mākslas centrā BOZAR (Brisele), festivālos “TodaysArt” (Hāga), “Skaņu mežs” (Rīga), “Unsound” (Krakova), studijā “STEIM” (Amsterdama), Vroclavas mediju mākslas biennālē, “Ars Electronica Center” (Linca) un citviet.
