– Un, rakstot romānu, kļuvāt par pacifistu vai jau agrāk? 1
– Dienēju jūras kājniekos, manevros vienmēr kāds gāja bojā. Esmu redzējis ievainotus, nogalinātus un mirstošus cilvēkus. Uz Kaļiņingradas kara hospitāli ar lidmašīnu no Afganistānas veda ievainotos un mums pavēlēja viņus nest. Kad tu redzi jaunus puišus ar saplosītām iekšām, norautām rokām vai kājām, asiņainus, pamazām gribot negribot kļūsti par pacifistu. Tomēr ir arī cita tipa cilvēki, pēc savas dabas karotāji, kuriem vienalga, kurā pusē, ka tikai var šaut. Varbūt viņiem vajag tādas izjūtas? Man nevajag. Tāpēc universitātē no dienas nodaļas pārgāju uz vakara, lai nebūtu jāmācās kara katedrā. Man tur nebūtu bijis nekādu grūtību, jo pēc dienesta visu pratu un zināju, bet, kad aizgāju un atkal redzēju militāras formas, dzirdēju komandas… man kļuva nelabi.
– Vai māksla var brīdināt no kara šausmām?
V. Sīlis: – Jā, bet neviens jau neklausīsies. Arī 1939. gada 28. augustā presē lasām: “Parīze aizlūdz par mieru.” Cilvēki juta, kas būs, un daudzi neuzskatīja, ka vienīgā opcija ir – iet karot. Taču tas bija sauciens nekurienē.
M. Bērziņš: – Pēc Parīzes terora akta pērn, 13. novembrī, es pie savas mājas pieliku karogu ar miera zīmi. Kaimiņi smejas – hipiju laiki atgriezušies. Tā tas karogs karājas. Vai tas kaut ko apturēs? Bet es vienkārši rādu savu attieksmi. Par laimi, neesmu vienīgais pacifists. Režisore Māra Ķimele kādā intervijā teica, ka Otrā pasaules kara laikā viņas radinieks slēpās, nevis gāja cīnīties par Latviju Krievijā, un viņa varoņdarbs ir tieši tas – ka viņš slēpās, nevis karoja.
V. Sīlis: – Jā, tieši Māras Ķimeles balss bija viena no skaļākajām, kas pirms Irākas kara 2003. gadā teica: nē, mums tur nav jāpiedalās! Bet saņēma ņirdzīgu attieksmi par šādu iedomu, ka varētu neiet un nepostīt šo cilvēku dzīvi. Bet politiķe Sandra Kalniete, kā viņa runāja par šo obligāto lietu… Un tagad mēs redzam, kas no tās ir sanācis. Esam leģitimizējuši vienu no pēdēja laika visbriesmīgākajiem kariem.
M. Bērziņš: – Un tas pie mums ir atdzinis bēgļus. Musulmaņu zemes nedzīvo pēc Jaunās Derības, bet arī Rietumi ne. Diemžēl dzīvojam pēc Vecās Derības – aci pret aci, zobu pret zobu. Pat ikdienā – ja nesit pretī, nerunā, neaizstāvies, tad esi gļēvulis vai nobijies. Ja kāds ar zemāku morāles slieksni tev sit un tu viņam sit pretī, tu jau nolaidies līdz viņa līmenim.
– Atgriežoties pie gaidāmās izrādes, vai tajā būs iespējams saglabāt gaišo un humāno romāna intonāciju?
V. Sīlis: – Ceru, ka jā. Man ir brīnišķīga sešpadsmit aktieru grupa, un mēs mēģinām noķert romāna varoņu dzīvesgribu, dzīvesprieku. Birkenu spēlēs pavisam jauns aktieris Raimonds Celms. Viņam ir ļoti laba humora izjūta. Koļa ir Jānis Vimba. Viņam piemīt labsirdīgā, gaišā enerģija. Mēs ik dienas dzirdam kara un naida propagandu, bet šis darbs ir cilvēcības propaganda.
