Paši esam leģitimizējuši bēgļu krīzi. Saruna ar Māri Bērziņu un Valteru Sīli 1
“Spēlmaņu nakts” daudzkārtējā nominanta režisora Valtera Sīļa naktsmieru aizgaiņā lielā atbildība un lielais darbs, kas paveicams īsā laikā. Nav joks ķerties pie lasītāju jau iemīļota un kritiķu novērtētā Māra Bērziņa romāna “Svina garša”, kur precīzi vēstures brīži atdzīvojas cilvēku izjūtās. Saruna ar rakstnieku Māri Bērziņu un režisoru Valteru Sīli pirms pirmizrādes, kas notiks 4. februārī.
– Valter, jūs pastāvīgi lasāt pasaules dramaturgu lugas. Kāpēc nolēmāt iestudēt pašmāju autora romānu?
V. Sīlis: – Man patīk stāstīt jaunus stāstus, jo tad zūd iespēja salīdzināt, kā tam režisoram veicies un kā – šim. Nav tik svarīgi, vai tas ir latviešu vai ārzemju autora darbs, galvenais – lai tas nebūtu labi zināms. Šeit gan ir trakums – romāns “Svina garša” jau ir lasīts un iemīļots darbs. Apmēram grāmatas pusē sapratu – tas der! Nostrādāja tas, ka grāmatas tēli apgāž ierasto skatījumu uz Otrā pasaules kara laiku – vēstures posmu, kas bez ierunām ir briesmīgs. Tomēr šeit priekšplānā izvirzās cilvēki ar savām darīšanām, savu dzīvi, kas ir svarīgāka par politiku un karu. Turklāt man nebija jāuztraucas, kā dabūt dramaturģiju, jo romānā ir laba dramaturģija un labi dialogi.
– Bet tā drīzāk derētu kādai filmai!
– Jā, tā ir kinematogrāfiska dramaturģija, ko man gribas atveidot arī uz skatuves. Traks gājiens! Labākais veids, kā strādāt, – uzticēties aktieriem. Uz skatuves nebūvējam ne Matīsa Birkena dzīvokli, ne geto, bet aktieriem jāiedomājas, ka viņi tur atrodas. Apmēram tā kā filmēšanā – zaļš ekrāns un tev jātēlo, ka esi mūžamežā.
– Droši vien izrādei veidosies netieša sazobe ar šo laiku – kariem, migrantiem…
– Izrādi veidojot, bija smagi lasīt avīzi “Tēvija” (latviešu valodā izdots laikraksts nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1941. līdz 1945. gadam. – Red.), kur rakstīts: “Žīds – mūsu iznīcinātājs.” Tas neatšķiras no tagad blogos sastopamajiem epitetiem par sīriešiem. Rakstītāji visus ir vienādojuši, un tad ir jautājums – kāpēc cilvēku grupām jau iepriekš ir liktas vienādības zīmes. Mēs parasti gribam visus salikt grupās – visi latvieši ir tādi, krievi – tādi un vācieši atkal tādi. Bet šis Māra Bērziņa darbs sadala latviešus, krievus, vāciešu, ebrejus individualitātēs. Citam ir bijusi izvēle, citam – ne, dažs iet kompromisa ceļu, un tu nevari viņam pārmest. Par to negribas runāt, bet taisīt izrādes.
