Kāpēc valsts tik negribīgi atbalsta ražojošus uzņēmumus, kas savu produkciju eksportē ? Nauda, kas ienāk no ārvalstīm Latviju dara bagātāku! 8
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Lai arī dzīvojam dīvainā laikā, kad viss ir vairāk aizliegts nekā atļauts, dažas labas tradīcijas cenšamies un arī spējam saglabāt. Tā šogad noticis arī ar meža nozares gada balvas Zelta čiekurs nominācijām un uzvarētāju apbalvošanu.
Tiesa, izpaliekot skaistajai ceremonijai kādā lielā svinību zālē, kur sapulcējušies nozares cilvēki, skan dziesmas un mūzika, tiek teiktas runas un balvas pasniegtas uz skatuves. Šogad uzvarētāji pa vienam brauca uz mežu kopā ar filmēšanas grupu un atrada savu balvu uz kāda celma, lai pēc tam šo apbalvošanu rādītu televīzijā. Savdabīgā Covid-19 ietekmētā situācijā.
Taču tas noteikti nemazināja prieku balvu saņēmējiem, jo viņu darbs un paveiktais tika pamanīts, novērtēts un tas nevarēja neradīt gandarījuma sajūtu.
Balvu Par inovatīvu uzņēmējdarbību saņēma trīs uzvarētāji. Cits lielāku, bet kāds mazāku Zelta čiekuru. Viens no šiem uzņēmumiem bija arī SIA Pavasars Housing Construction, kuru jau daudzus gadus vada INGUSS PAVASARS. Aicinājām viņu uz sarunu žurnālā Baltijas Koks.
– Vai nebija mazliet skumji, ka izpaliek svinīgā balvas saņemšanas ceremonija, kur, aplausiem skanot, nākat nozares priekšā, lai saņemtu sava uzņēmuma darba novērtējumu?
– Šoreiz par svētku sajūtu bija parūpējusies Latvijas daba. Koki un zeme ietērpti baltā sniega segā, radīja pateicīgu fonu balvas saņemšanas brīdim. Vienlaikus arī pats atzinības fakts noteikti viesa pacilātu, priecīgu noskaņojumu. Atstājot cerību, ka draugu un meža nozares kolēģu rokas spiedieni jau būs iespējami netālā nākotnē.
Balvu atradu, mūsu uzņēmumam atstātu, netālu no Gaujas uz Vangažu pusi. Skaistos mežos ar slaidi noaugušām priedēm un eglēm. Taču šādu mežu netrūkst visā Latvijā. Mūsu uzņēmums atrodas Raunā, un arī tur visapkārt ir mežu audzes, tikpat skaistas kā tur, kur filmēja raidījumu.
Bieži dzirdu runas, ka kokrūpnieki jau domā tikai par koka izmantošanas racionālo pusi, taču tā nav tiesa. Varbūt tieši mēs spējam ieraudzīt koku un mežu kā dabas skaistumu, kā neatņemamu ainavas sastāvdaļu, kā vērtību kopumu.
Augot jaunaudzē, pilnbriedā un pēc tam mūsu mājās, logos, durvīs un mēbelēs. Koks jau nebeidz savu dzīvi līdz ar nociršanu, tā mūžs ir gadsimtu garumā arī pēc tam. Meža nozares cilvēki šos procesus lieliski prot noturēt vajadzīgajā līdzsvarā, arī darbojoties kokapstrādē.
To jau bērnībā pieredzēju savā ģimenē, jo mans tēvs pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izveidoja zāģētavu. Toreiz mūsu pagastā tādas bija pavisam septiņas. Skolas brīvlaikā un arī pēc stundām gāju pie viņa pastrādāt.
Sākumā tēvs zāģēja tikai dēļus, taču ar laiku, man pieaugot un iegūstot jaunas zināšanas, mudināju viņu padomāt par lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanu. Negāja viegli ar tēva pārliecināšanu, jo viņš dzīvē bija daudz pieredzējis arī nedienas un negribēja riskēt ar savu izveidoto uzņēmumu. Tā arī teica: lai nemēģinu viņu mācīt, kā vajag dzīvot.
Taču ar laiku saprata, ka dēlam ir taisnība, un atdeva uzņēmuma vadības grožus manās rokās. Tagad no septiņiem koka pārstrādātājiem pagastā esam palikuši vienīgie, pārējie visi darbību ir beiguši.
Mūsu ģimenes uzņēmumu Pavasars no tēva pārņēmu pirms vairāk nekā 14 gadiem, pirmās krīzes sākumā. Izdevās ne tikai pārvarēt krīzi, bet arī izveidot piecu firmu grupu ar dzimtas vārdu.
– Tolaik daudzi pārstāja darboties, bankrotēja. Kā jums izdevās ne tikai noturēties virs ūdens, bet arī attīstīties? Kas bija tā pamatā: liela nauda, zināšanas, kādi investori?
– Nebija ne lielas naudas, nedz arī investoru. Visu esam sasnieguši pašu spēkiem. No tēva saņēmu vietu uzņēmumam, labu reputāciju un viņa pieredzi, kas balstījās vairākos stingros principos: turēt doto vārdu, laikā samaksāt darbiniekiem algu un valstij nodokļus, kā arī norēķināties ar piegādātājiem. Tas tika ielikts biznesa pamatā, un to esam ievērojuši.
Mūsu panākumu noslēpums ir arī tas, ka, gadiem ejot, esam iemācījušies pielāgoties, mainīties un attīstīt jaunus produktus. Toreiz jau ātri no dēļu zāģēšanas pārgājām uz logu un durvju ražošanu. Tagad varam uzskatīt, ka esam vieni no zinošākajiem logu ražošanas tehnoloģijās.
Mūsu logi top ar ļoti modernām iekārtām. Pēdējos gados uzņēmuma modernizācijā investēti vairāk nekā seši miljoni eiro. Ar šo gadu logu industrijā esam sertificēti un logus laidīsim arī tirdzniecībā. Mūsu ražotie logi ir ļoti skaisti. To apliecina arī Latvijas Universitātes jaunā ēka, kas ir pirmais objekts Latvijā, kur iemontēti īstie koka–alumīnija logi. Šo tehnoloģiju mēs pirmie 2006. gadā ieviesām Latvijā.
Pagājušajā gadā izlaidām pirmos logus, kas pilnībā ir bez līstēm. Ja citi logus stiklo ar līstēm, mēs esam atraduši jaunu tehnoloģiju, kur vairs nav stiklam līste virsū, bet ir skaists masīvs koka profils un stikls iebūvēts tajā. Tā ir pat inovācija visā Eiropā. Tādas tehnoloģijas nekur citur nav.
Jebkura līste, ko piestiprina, ir aukstuma tiltiņš, tā ir kā lieka grope, caur kuru siltums, mitrums, aukstums iet cauri. Ar šo tehnoloģiju tas ir izslēgts. Detaļas tiek krāsotas atsevišķi. Neviens rāmis tad vairs nevar arī krāsu plēst. Protams, vislielākais, ko novērtē klienti, ir dizains. Kad nav šo samocīto mazo līstīšu, bet viengabalains, masīvs koks. Tā iegūstam smalkas skaistas dizaina līnijas.
Mūsu uzņēmuma logus Latvijā redz salīdzinoši maz, galvenokārt tie tiek iestrādāti mājās ārpus mūsu valsts. Mums ir arī grūti konkurēt ar cenu, jo daudzi ražotāji tomēr strādā ēnu ekonomikā. Mēs tajā nepiedalāmies. Droši startēju ārvalstīs: Īrijā, Skotijā, Holandē, kur tādas uzņēmējdarbības formas nav iespējamas.
Tas pats attiecas uz Latvijā būvējamo ēku tāmēm. Es ar savu profesionāļa aci redzu, ka tās ir daudzkārt par lielu konkrētajam objektam. Tā vien izskatās, ka tur ierēķināti procenti kādām pateicības maksām.
Gribētos tikt tuvāk šiem izmaksu aprēķināšanas pamatojumiem, vismaz novadu līmenī, lai šo valsts izsaimniekošanu reiz apturētu. Bieži vien summa starp reālām izmaksām un pieprasīto ir mērāma desmitos miljonos.
Piemēram, es dzīvoju Valmierā, pilsētas budžets ir 67 miljoni, bet lienam vēl parādos. Tas nav normāli! Mēs esam augošākā pilsēta, kas atstās saviem bērniem lielus atdodamus parādus. Kur vēl lielāks absurds var būt?! Tas nozīmē tagad nodzīvot nākotnes naudu.
– Tagad uzņēmuma Pavasars vizītkarte ir arī koka māju būvniecība. Kurā brīdī sapratāt, ka līdztekus logu un durvju ražošanai varat pievērsties arī māju gatavošanai?
– 2007. gadā pieņēmām lēmumu pašiem sākt māju ražošanu un būvēšanu. Ja ir logi un durvis, vajag arī sienas, un tad jau ir gatava māja. Tagad māju ražošana ir pāraugusi logus.
Mēs būvējam paneļu un moduļu mājas. Ceļam brīvdienu, daudzstāvu, slēpošanas kalnu mājas, meklējam projektus, kur vienlaikus paredzētas piecas un vairāk ēkas. Ražotnē jauda ir pietiekama, un racionāli ir ražot vairākas vienādas mājas. Varam saražot katru dienu pa mājai, taču uzbūvēt gan tikai vienu nedēļā.
Mums uzņēmumā ir 168 darbinieki, un ārzemēs pastāvīgi komandējumā uzturas aptuveni 35–40 cilvēki. Mēs gan viņus nepārtraukti mainām, lai nav ilgi jābūt projām no mājām. Katru gadu saražojam vairāk nekā 100 mājas. No tām 80% aiziet uz Zviedriju. Tad vēl arī uz Īriju, Skotiju, Holandi, nedaudz uz Franciju un Šveici.
Pamatā māju moduļi tiek samontēti un pabeigti rūpnīcā uz vietas, un būvlaukumā atliek tikai salikt kopā. Mūsu darba kvalitāti īpaši iecienījuši kalnu kūrortu projektu attīstītāji Zviedrijā.
Sadarbībā ar zviedru arhitektu Vasko Trigueirosu esam īstenojuši unikālu projektu – elegantu koka māju ciematu uz klints. Šī ideja un risinājums novērtēts ar arhitektūras ekspertu atzinību. Arī lielākais pasūtījums – simts māju ciemats – tapis Zviedrijā.
Latvijā no saražotajām mājām paliek ļoti maz. Cilvēkiem ir interese, taču vienmēr dilemma ir izmaksas. Daudzi piedāvā: būvēsim, nemaksājot PVN, taču mēs kategoriski no šādiem piedāvājumiem atsakāmies. Tas arī uzrauj cenu uz augšu. Piemēram, Skandināvijā valsts atbalsta māju būvniecību, samazinot vai vispār noņemot PVN ģimenēm, kuras dzīvo pašu celtajās mājās.
Latvijā mājokļu būvniecību būtiski sarežģī arī neprecīza un nepārskatāma normatīvā bāze. Zviedrijā koka būvniecības prasības ir apkopotas vienuviet un visas izmaiņas tiek tajās iekļautas. Ļoti ērti būvniekiem un arī iedzīvotājiem.
Arī Covid-19 ir ienesis izmaiņas koka māju būvniecībā. Tagad ir liels pieprasījums pēc pārvietojamām dārza mājiņām, kur var strādāt viens vai divi cilvēki. Tehnoloģiju kompānija Microsoft, lai radītu drošu un ērtu darba vidi saviem darbiniekiem, Īrijā grib izveidot IT ciematu ar simts šādām mājiņām, kas būs jāsaražo Raunā.
Latvijā mums laba sadarbība izveidojusies ar uzņēmumu Merks. Nesen pabeigts lielisks kopīgs projekts – starptautiskas privātskolas celtniecība Piņķos. Šajā objektā Pavasars bija apakšuzņēmējs un būvēja skolas karkasu un logus.
– Gadu gaitā jums ir izveidojusies arī laba sadarbība ar koksnes pētniekiem Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtā ( MeKA) Jelgavā. Kādās jomās šī sadarbība notikusi un kāda bijusi tās lietderība?
– Sadarbība ar MeKA un tās vadītāju Andreju Domkinu atnāca ar piedāvājumu caur koka klasteri, kur darbojas Gatis Zamurs. Divi aizrautīgi un erudīti cilvēki, kas ir lieli meža nozares patrioti.
Andrejam Domkinam bija ideja, ka mūsu uzņēmums varētu piedalīties jauniešu izglītošanā koka būvniecībā. Mēs ar Gati jau bijām uztaisījuši projektu par dedzināšanu, kur pierādījām, ka koka būve deg daudz lēnāk nekā betona konstrukcijas. Līdz ar to koks ir ugunsdrošāks par citiem būvniecības materiāliem. Video rullītis plaši tika rādīts pat Austrijā. Šajā pasākumā investējām lielas naudas.
Sadarbībā ar MeKA palīdzēju attīstīt projektu Tērvetē, kur uz sliedēm izbīdās māja. Parādījām visus piecus celtniecības veidus Latvijā. Plus vēl iepazīstinājām ar japāņu tehnoloģiju, kurā tiek izmantots dedzināts, skrāpēts koks un kuru plaši lieto arī Francijā, Šveicē, Itālijā Alpos. Objekts Tērvetē ir labi apmeklēts un noteikti palīdz labāk izprast koka būvniecības principus.
Tagad ir nākamais projekts, redzēs, vai to varēs realizēt. Gribam palīdzēt uzbūvēt laboratoriju Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) kokapstrādes studentiem, kur ar koku var veikt dažādus eksperimentus. Dedzināt, lauzt, meklēt pamatojumus koksnes kvalitātei Latvijā. Būtu apsveicami, ja šādā projektā iesaistītos arī citi meža nozares uzņēmumi.
Taču jāteic, ka latviešu uzņēmēji nemāk sadarboties, tā sega bieži tiek vilkta tikai uz savu pusi. Īpaši jau atbalstot labus projektus jauniešu izglītošanā. It kā jau teorētiski atbalsta, taču, tiklīdz jāiegulda līdzekļi, īpaši no peļņas, tā vēlme atbalstīt beidzas.
Visiem uzņēmumu vadītājiem, kas dienas vada kabinetos, vajadzētu nākt ārā un izpētīt, kā tad tai Latvijai trūkst, lai tā sekmīgi attīstītos. Vai pie vainas nav labu inženieru trūkums, kas sabremzē attīstību?
Padomājot arī par to, kas mēs esam darba tirgū pasaulē. Mēs taču neesam lielražotāja valsts, kas gatavo masveida produkciju par lētu naudu. Esam smagā darba veicēji, kas taisa sarežģītas lietas, pēc kurām ir ļoti liels pieprasījums.
Nav māksla ielikt lielu naudu, uztaisīt rūpnīcu un ražot standartu. Latvietis ir strādīgs un gudrs, un viņš var visu, paveikt vissarežģītāko un to, kam ir vislielākā pievienotā vērtība.
Mēs no 600 000 eiro vērta kokmateriāla radām maksimālo pievienoto vērtību un pabarojam daudzas ģimenes. Naudu iegūstam no ārvalstīm, nevis tepat uz vietas apgrozoties, kas nevairo lielu pienesumu valsts budžetā. Tāpēc ir jautājums: kāpēc valsts tik negribīgi atbalsta ražojošus uzņēmumus, kas savu produkciju eksportē? Tā taču ir pareizā nauda, kas ienāk no malas Latvijā un padara to bagātāku.
Paldies par Eiropas fondiem, taču arī šeit līdzekļi varētu tikt lietderīgāk izmantoti, mērķtiecīgāk atbalstot uzņēmumus, kas eksportē savu saražoto produkciju. Lauku atbalsta dienests (LAD) ir vienīgais, no kura bez liekām formalitātēm var saņemt atbalstu, jo tur saprot uzņēmēju vajadzības. Man ir atbalstīti jau trīs projekti.
Citur esmu mēģinājis pieteikties, rakstījis projektus – bezcerīgi. Īpaši tas jūtams sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA). Lauku atbalsta dienestā darbinieki interesējas par katru realizēto projektu un dzīvo visam līdzi. Prieks par viņu attieksmi un izpratni. Vai kāds ir pavērtējis, cik no, piemēram, LIAA projektiem ir pilnībā pabeigti, kāds ir to rezultāts un kādu pienesumu tie nesuši ekonomikai? Cik ir pārpārdoti, pirktas lietotas iekārtas un nauda vienkārši iztērēta bez atdeves?
Tagad ir pārtraukts dot naudu ražošanas iekārtām, vairs neuzcelsim jaunas ražotnes par Eiropas naudu. Būšot kaut kāds nākamais līmenis, bet mēs vēl pirmo neesam sasnieguši. LAD ir to darījis, un tur tā projektu realizācija bijusi jēdzīga. Kaut kas jau mums ar to valsti kopumā nav kārtībā.
Eiropa ir paredzējusi, ka pēc 2030. gada mājas nevarēs būvēt objektā, jābūt priekšražotām mājām, lai cilvēka resurss netiek izšķērdēts un visiem tiktu tās koka mājas. Tāds mērķis ir Eiropā. Ticu ka nākotnē koks būs pamatmateriāls būvniecībā. Tas mani priecē, un saprotu, ka esmu pareizajā biznesā, kas tikai attīstīsies.
Koks nāk no meža, un šeit ir ļoti svarīgi sakārtot visus ar mežsaimniecību saistītos jautājumus, lai koksnes resursu pietiktu un vienlaikus saglabātos līdzsvars ar dabu.
Man jāuzteic a/s Latvijas valsts meži, prieks skatīties, kā šie meži tiek uzturēti un sakārtoti – ceļi, jaunaudzes, atpūtas vietas. Šajā uzņēmumā domā gan par nozares ekonomisko pusi, gan par dabas saglabāšanu un atpūtas iespējām cilvēkiem. To visu redzot, man nav satraukuma par to, ka kādu dienu Latvijā beigsies meži un pietrūks koksnes pārstrādei.
Mums gan ir dārgākā koksne starp tuvākajām valstīm, tāpēc ka pieprasījums pēc koka ir liels. Darbaspēks uz pārstrādi gan ir lētāks nekā ārzemēs, un tad tas viss izlīdzinās gala produktā.
– Jūs teicāt, ka kaut kas ar to mūsu valsti nav kārtībā. Vai jums ir saprotams, kuri ir tie aspekti, kas traucē Latvijai sekmīgi attīstīties? Kas traucē rasties jauniem un sekmīgiem ražošanas uzņēmumiem, kuru produkcija tiek eksportēta uz ārvalstīm, jo to taču uzskata par valsts labklājības pamatu?
– Pirmkārt, tas noteikti ir izglītības jautājums. Bez izglītotas un zinošas jaunatnes nekāds progress nav iespējams. Mums Latvijā akūti trūkst amatu speciālistu, skolām nav sekmīgas sadarbības ar ražotājiem. Tāpēc mēs paši veidojam uzņēmumā prakses vietas, meklējam darbiniekus un mēģinām viņus integrēt darba vidē.
No skolas sola nāk jaunieši, kuriem trūkst zināšanu, kādas mums, ražotājiem, ir nepieciešamas. Vecāki naudu maksājuši, jaunietis skolas solā atsēdējis, bet praktiskam darbam nav sagatavots. Atnākot pie mums, jāsāk mācības no pašiem pamatiem. Šāds darbinieks nevar arī prasīt normālu algu, jo jāmācās vispirms kārtīgi darbu darīt.
Mums ir laba sadarbība ar Cēsu dizaina tehnikumu, nedaudz ar Vidzemes Augstskolu, kuriem gan iet grūti ar mācību programmu akreditēšanu. Pie mums nāk arī puiši no Jelgavas LLU Kokapstrādes katedras, šie puiši mums ļoti patīk, bet arī tur būtu vairāk jāiedziļinās un jāpadomā par precīzāku ievirzi. Pateicoties Andrejam Domkinam un MeKA, tur daudzas lietas labi virzās uz priekšu.
Prieks, ka ir arī tādi pasniedzēji, kas upurē savu atvaļinājumu, aiziet nostrādā ražotnē par algu, lai varētu audzēkņiem iemācīt praktiskas lietas atbilstoši modernām ražošanas tehnoloģijām.
Mēs runājam skaisti par Vāciju, par Eiropu, bet tur tieši tā notiek. Valdībai ir uzdevums apmaksāt studentam stipendiju, lai viņš kādu laiku pavadītu nevis skolas solā, bet jau reālā ražošanā. Darba vidē balstītas mācības.
Uzņēmējiem savukārt ir jādomā ne tikai par savu peļņu un iekārtām, bet par šādu jaunu cilvēku izglītošanu. Lieti noderētu kāda Eiropas fondu programma, kas palīdzētu radīt laboratorijas, kur varētu specializēties jaunieši, kuri vēlas darboties ar koku.
Bet tad jau sākumā jāparedz, ka uzreiz pēc mācību beigām cilvēks saņem atbilstošu algu, nevis nožēlojamu darba devēja pabalstu. Būtu jādefinē pa nozarēm un reģioniem, kādam jābūt atalgojumam. Tad jaunajiem cilvēkiem būtu vieglāk izšķirties, kādu profesiju mācīties.
Tie visi ir cilvēka un valsts ilgmūžības, nākotnes jautājumi, kur ikvienam jācenšas pilnveidoties, radot skaistas lietas un darot darbus, kas pašiem patīk.
