Kāpēc vajag valsts ministrus? Koalīcijā nav vienprātības par Valsts prezidenta ierosinājumu 57
Ināra Egle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Modernai pārvaldībai nepieciešami valsts ministri ar skaidru politisko atbildību par pārnozaru jomām, uzskata Valsts prezidents Egils Levits. Tāpēc viņš ierosina veikt izmaiņas Ministru kabineta iekārtas likumā.
E. Levits vēstulē Saeimai min divas jomas, kuru pārraudzību varētu uzticēt valsts ministriem, – bērnu un ģimenes politika un digitālā politika.
Arvils Ašeradens (“JV”) kā būtiskas nosauca arī klimata pārmaiņas, ar ko tagad nodarbojas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, bet viņa kompetencē ir arī pašvaldību politika un jau minētie digitālās transformācijas jautājumi.
“Viena no pārvaldības problēmām Latvijā ir valsts mazspēja politiski pārzināt un efektīvi vadīt starpnozaru politikas jomas, novērtējot situāciju kopumā. Tas prasa starpnozaru sadarbību. (..) Likuma grozījumi dotu iespēju izcelt ne vien vertikālās politikas jomas, kā tas tradicionāli bijis līdz šim, bet arī papildu horizontālās politikas jomas, kurās līdz šim bieži pietrūcis pienācīgas pārvaldības un politiskās gribas to īstenot, atstājot šos visai sabiedrībai bieži vien būtiskos jautājumus novārtā,” norāda Valsts prezidents E. Levits.
Paredzēts, ka viņa piedāvātās izmaiņas likumā, kas dod Ministru kabinetam tiesības pēc premjera priekšlikuma uz Ministru kabineta pilnvaru laiku vai noteiktu termiņu iecelt vienu vai vairākus valsts ministrus, stātos spēkā pēc 14. Saeimas sanākšanas.
Arvils Ašeradens bija gandrīz vienīgais “Latvijas Avīzes” uzrunātais politiķis, kurš aizstāvēja prezidenta ideju.
Tās izvērtēšanu Saeimā plāno atbalstīt arī Nacionālā apvienība un “Attīstībai/Par”. A. Ašeradenam ir saprotams, kāpēc E. Levits iesniedzis šo projektu, jo prezidents jau iepriekš ir teicis, ka “svarīgas lietas krīt cauri un starp nozarēm ir diezgan liela stikla siena”. Kā vienu no labajiem piemēriem A. Ašeradens minēja nodarbinātības politiku, kur notiek sadarbība starp Labklājības, Izglītības un zinātnes, kā arī Ekonomikas ministriju.
Taču ne visur šādi jautājumi bez centrālās starpnozaru vadības tiek efektīvi pārvaldīti. “Tas ir labs modelis un neatliekami risināms jautājums,” uzskata A. Ašeradens.
Viņaprāt, atsevišķa ministra līmenī ir jākoordinē kā digitālizācijas, tā klimata pārmaiņu jautājumi. Taču valsts pārvaldes modelim esot jābūt vēl elastīgākam un dinamiskākam – citās valstīs koalīcija pēc vēlēšanām veido ministrijas, izejot no tā brīža prioritātēm.
Piemēram, Igaunijā esot divi ministri, kas atbild par ekonomikas nozares jautājumiem. “Tas būtu nākamais solis,” piebilda A. Ašeradens.
Pretējos uzskatos ir Valērijs Agešins (Saskaņa”), kurš prezidenta ideju uztver kā neuzticēšanos Krišjāņa Kariņa (“JV”) valdībai. Ja ministrijas vadītu nozares lietpratēji, tad jau ar esošo valdības modeli varētu sasniegt rezultātus.
Ja Valsts prezidentu tie neapmierina, tad viņam ir tiesības sasaukt valdības sēdes un noteikt to darba kārtību, ko E. Levits neesot izmantojis.
“Saskaņa” iestājas par kompaktāku valdības modeli un samazinātu ierēdņu skaitu, tāpēc neatbalstīs ieceri, kuras pieņemšanai šis arī neesot īstais laiks. V. Agešins vēl atgādināja, ka valdībā pārstāvētā Jaunā konservatīvā partija (JKP) pirms vēlēšanām solīja samazināt ministriju skaitu.
JKP frakcijas vadītāja vietnieks Krišjānis Feldmans atzina, ka ir skeptisks par priekšlikumu veidot valsts ministru amatus, pieļaujot, ka “Valsts prezidents to ierosināja, labāko nodomu vadīts”. Taču politiķiem jau nākoties skaidrot sabiedrībai ieceri paaugstināt algas valsts pārvaldē, bet, ja vienlaikus vēl plānos ieviest jaunus amatus, tas neizskatīšoties labi.
K. Feldmans nedomā, ka sadarbību starp ministrijām uzlabos vēl kāda trešā amatpersona. Jau tagad prioritāri risināmus jautājumus var uzticēt īpašu uzdevumu ministriem. “Tas ir pretēji jauno konservatīvo uzstādījumam – mazāka un efektīvāka valsts pārvalde,” piebilda K. Feldmans, uzsverot, ka šis nav krīzes laikā aktualizējams jautājums.
Bijušais premjers Māris Kučinskis (ZZS) ir strādājis arī Aigara Kalvīša (TP) valdībā, kur bija īpašu uzdevumu ministri. Viņš uzskata – ja ir kāda svarīga joma, kuras pārvaldīšanai vajag ministra amatu, tad tāda iespēja jau ir.
Tāds valsts ministrs, viņaprāt, efektīvi var strādāt tikai tad, ja ir premjera komandā.
Tagad tas izskatās pēc veida, kā partijas varētu apmierināt savas politiskās ambīcijas, uzskata M. Kučinskis. Piemēram, viņš minēja Nacionālās apvienības interesi ministra līmenī atbildēt par demogrāfijas jautājumiem. NA priekšsēdis Raivis Dzintars īsziņā atbildēja, ka atbalstīs projekta nodošanu komisijām, bet neatbildēja, vai būtu lietderīgi veidot demogrāfijas lietu ministra amatu.
Bija valdība ar 29 ministriem
Ministru kabineta iekārtas likums tagad paredz, ka valdībā var būt viens vai vairāki ministri, kuriem var nebūt pakļautas ministrijas, – premjera biedri un īpašu uzdevumu ministri. Ministru skaits valdībās ir bijis dažāds. Bieži posteņu izveides nepieciešamību noteica ne tik daudz tā laika prioritātes, cik politiskā nepieciešamība nodrošināt partijas ar amatiem, lai panāktu vienošanos par valdības izveidi.
Visvairāk – 29 – ministri bija toreiz vēl bezpartijiskā premjera Andra Šķēles pirmajā valdībā. A. Šķēle pirmo reizi amatā stājās 1995. gada decembrī, bet pēc nepilna gada, 1996. gada vasarā, trīs valsts ministra amatus likvidēja.
Viņa valdībā bija, piemēram, valsts ministrs Ārlietu ministrijā, mežu un zvejniecības valsts ministri Zemkopības ministrijā, veselības valsts ministrs Labklājības ministrijā, pašvaldību valsts ministrs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.
Kādā intervijā A. Šķēle toreiz atzina, ka pie valdības galda sēž tik daudz cilvēku, ka dažus viņš nemaz īsti nepazīstot.
Premjeram bija šaubas, vai no ievērojamā ministru skaita valdības darbs ir kļuvis ražīgāks, atzīstot, ka amati izveidoti politisku iemeslu dēļ. Pēc 6. Saeimas vēlēšanām 1995. gadā bija grūtības izveidot valdību, kas izdevās tikai ar trešo mēģinājumu.
Politisku iemeslu dēļ Einara Repšes (“Jaunais laiks”) valdībā 2002. gadā uzrādās īpašu uzdevumu ministri bērnu un ģimenes lietās, kā arī sabiedrības integrācijas lietās, jo tās bija Aināra Šlesera dibinātās Latvijas Pirmās partijas prioritātes.
Vēlākās valdībās jau bija Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Piemēram, Aigara Kalvīša (TP) pirmajā valdībā Ainars Baštiks (LPP) vadīja Bērnu un ģimenes lietu ministriju, bet īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās bija Ainars Latkovskis (“JL”), īpašu uzdevumu ministrs elektroniskās pārvaldes lietās – Jānis Reirs (“JL”).
Dažās valdībās līdzās minētajiem bija arī īpašu uzdevumu ministrs ES līdzekļu apguves lietās – šo amatu kādu laiku ieņēma Normunds Broks no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK.
Taču Valda Dombrovska (“JL”) pirmajā valdībā, kuru apstiprināja 2009. gada martā, šādu posteņu vairs nebija, jo koalīcijā vairs nebija ne LPP, ne “TB”/LNNK, kuru pārstāvji šos amatus bija ieņēmuši.
