Kāpēc vajag jaunu ministriju? Kuluāros jau izskan iespējamā ministra vārds 78
Ināra Egle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzrunājot Saeimu rudens sesijas atklāšanas pirmajā sēdē septembrī, Valsts prezidents Egils Levits informēja, ka no nākamā premjera kandidāta viņš sagaida konkrētu valsts pārvaldības reformu plānu. Moderna pārvaldība esot nepieciešama, “lai efektīvi tiktu galā ar mūsdienu izaicinājumiem – tas nozīmē elastīgu politiskās valdības modeli un efektīvu ierēdniecību”.
Lai izpildītu Valsts prezidenta doto uzdevumu, valdības veidotājs Krišjānis Kariņš (“JV”) potenciālajiem partneriem sarunās piedāvāja izvērtēt viņa sagatavotās izmaiņas valdības struktūrā. Jauns amats – klimata, vides un enerģētikas ministrs – ir tikai viens no tajā iekļautajiem priekšlikumiem.
Tagad par klimata, vides un enerģētikas jautājumiem atbild Ekonomikas ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Vairāku ministriju kompetencē ir arī bērnu lietu jautājumi, kurus plānots nodot Labklājības ministrijas atbildībā.
Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūru no Labklājības ministrijas pārcelt uz Ekonomikas ministriju. Paredzēts, ka vienuviet būtu jāatrodas arī atbildībai par digitālajiem jautājumiem, kas arī ir vairāku resoru pārziņā. Tās ir strukturālās izmaiņas, kuras iespējams veikt tikai tad, kad mainās valdības, uzskata premjera partijas pārstāvji.
Kā Ekonomikas ministrijā, tā VARAM ir plašs darbības jomu loks, tāpēc klimata, vides un enerģētikas jautājumus kā vienotu kopumu nevar pielikt ne pie vienas, ne otras ministrijas un ir jāveido jauns politisks amats. Savukārt nodarbinātības, bērnu lietu jautājumus, kas ir vairāku resoru pārziņā, esot iespējams koncentrēt vienā ministrijā, neveidojot jaunu posteni. Paredzēts, ka arī par digitālajām lietām būs viena politiski atbildīga amatpersona.
Amatam līdzi nāks nauda
Kad pirms Saeimas vēlēšanām “Latvijas Avīze” lūdza premjeru K. Kariņu atbildēt uz jautājumu, kas valdības darbā pēc vēlēšanām būtu jāmaina, viņš kā pirmo minēja tieši nepieciešamību padarīt elastīgāku valdības modeli. Jau vasarā premjers uzsvēra, ka ir vajadzīgs jauns klimata, vides un enerģētikas ministra amats, jo šo jautājumu nozīmība pieaug, bet politiskā atbildība par tiem ir sadalīta starp vairākām ministrijām.
K. Kariņš nevēloties palielināt birokrātisko aparātu, bet dažādās ministrijās esošos departamentus koncentrēt vienuviet. “Tas ļautu valdībai pēc nepieciešamības ātri atrisināt mezglu jautājumus, nepalielinot ierēdņu skaitu,” skaidroja K. Kariņš.
Taču kuluāros jau izskan jaunā ministra amata kandidatūras. Kā viens no pretendentiem ir minēts premjera biroja vadītājs Jānis Patmalnieks, kurš ar politisko spēku ir saistīts kopš 2004. gada, kad iestājās “Jaunajā laikā”, kas vēlāk iekļāvās “Vienotībā”. Viņš ir ievēlēts 14. Saeimā.
Pirms vēlēšanām par sevi sniegtajā informācijā J. Patmalnieks ir uzsvēris, ka viņa specializācija politikā ir enerģētika, kuras nozīmīgums turpinās pieaugt, tāpēc šo nozari viņš esot padziļināti apguvis. Sociālo tīklu diskusijās parādījās arī citi kandidāti – piemēram, Edmunds Cepurītis (“Progresīvie”), kuru partija pirms vēlēšanām pieteica kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra kandidātu. Kad “Latvijas Avīze” iztaujāja ministru kandidātus, bija jūtams, ka E. Cepurītim lielāka interese ir par vides un klimata jautājumiem, nevis par reģionālo politiku, kas arī ir šīs ministrijas kompetencē.
Taču maz ticams, ka jauno amatu varētu iegūt E. Cepurītis. Ne tikai tāpēc, ka vēl nav zināms, vai “Progresīvie” vispār būs valdībā. Ir jāatceras, ka klimata, vides un enerģētikas ministra amatam nāktu līdzi arī nauda. Nesen Latvija saņēma no Eiropas Komisijas ES Atveseļošanas fonda pirmo maksājumu 201 miljona eiro apmērā. EK iesaka 20% no fonda līdzekļiem ieguldīt digitalizācijā, bet 37% – klimata mērķu sasniegšanā, liecina Finanšu ministrijas sniegtā informācija. Atveseļošanas fonda mērķis ir atbalstīt reformas un investīcijas, kas saistītas ar pāreju uz zaļo un digitālo ekonomiku, kā arī mazināt pandēmijas sekas.
“Jaunās Vienotības” valdes loceklis Ainars Latkovskis “Latvijas Avīzei” apgalvoja, ka ne partijā, ne politisko spēku sarunās nav runāts ne par šā, ne citu ministru amata kandidātiem. K. Kariņa pirmās valdības četri gadi pagāja kovida pandēmijas zīmē, tāpēc tagad K. Kariņš esot skaidri pateicis – ja viņš veidošot valdību, tad vēloties paveikt konkrētas un lielas lietas, uzsvēra A. Latkovskis.
To, ka valdībā ir nepieciešams enerģētikas ministrs, nosakot objektīvā nepieciešamība, jo viens no galvenajiem valdības uzdevumiem būs stiprināt Latvijas energodrošību un pārvarēt krīzi. Jāatgādina, ka enerģētika ir tikai viena no Ekonomikas ministrijas darbības jomām. Tās kompetencē vēl ir industriālā politika, mājokļu politika, būvniecība, patērētāji un tirdzniecība, divpusējā ekonomiskā sadarbība.
Būtu jāmaina VARAM nosaukums
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetencē tagad ir klimata pārmaiņas, vides aizsardzība, digitālā transformācija, kā arī pašvaldību un reģionālās politikas jautājumi. Ja no ministrijas nodala trīs darbības jomas ar visiem departamentiem, tad teorētiski tai vajadzētu atgriezties pie agrākā nosaukuma – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Taču toreiz tās pārziņā vēl bija mājokļu politika, kas tagad ir pārcelta uz Ekonomikas ministriju.
Bijušais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, kurš Saeimā ievēlēts no Nacionālās apvienības, “Latvijas Avīzei” uzsvēra, ka padziļināta diskusija par šo jautājumu partijā nav bijusi. Taču viņa personīgais viedoklis ir, ka šis priekšlikums ir apsverams vairāku iemeslu dēļ. Kad iepriekš J. Vitenbergs ir ticies ar citu valstu ministriem, viņš konstatējis, ka nekur citur tik liels portfelis kā Latvijā ekonomikas ministram nav.
Piemēram, Lietuvā ir enerģētikas ministrs, tur par šo jomu atbildīgā ministra kapacitāte esot daudz lielāka. Latvijā process ir apgrūtināts kaut vai tāpēc, ka paiet ilgs laiks, kamēr par kādu jautājumu savāc atzinumus no vairākām ministrijām. Ir arī jautājumi, par kuriem grūti ātri pieņemt lēmumus, jo Ekonomikas ministrijas un VARAM viedokļi atšķiras. Piemēram, viņš minēja pretrunas par vēja parku attīstību.
Bijušais premjers Māris Kučinskis, kurš savulaik ir vadījis arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, tagad Saeimā ir ievēlēts no “Apvienotā saraksta”. M. Kučinskis jaunajā piedāvājumā saskata vairākas vājās vietas. “Tā būs naudas nošķelšanas ministrija,” sacīja M. Kučinskis, atgādinot par Eiropas fondu finansējumu, kas paredzēts šīm jomām. Enerģētika tomēr ir bizness, tāpēc neesot pareizi pie tās pielikt vides aizsardzības jautājumus, uzskata M. Kučinskis. Viņš atgādināja neseno diskusiju par Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projektu, par kuru bija vides organizāciju iebildumi. VARAM Vides departamenta uzdevums ir arī vērtēt, kādu ietekmi uz vidi atstās vēja parki.
Arī “AS” ir idejas, kas būtu jāuzlabo pārvaldības modelī. Atsaucoties uz bieži piesaukto “krīzes menedžmentu”, no kā izriet lielāka premjera atbildība, “AS” līderis Uldis Pīlēns intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā “1:1” šonedēļ skaidroja, ka pie premjera ir jābūt “kara istabai”. Tas esot krīzes centrs, kur ir nozaru profesionāļi, kuri sagatavo rīcības plānu krīzes situācijās un premjers uzņemas politisko atbildību.
Lūgts izskaidrot šīs idejas būtību, M. Kučinskis “Latvijas Avīzei” teica, ka viņa valdības laikā jau līdzīgs operatīvais centrs ir bijis. Kad bija kāds aktuāls jautājums, kuru bija nepieciešams steidzami risināt, tad tika izveidota darba grupa, kurā iesaistījās ministriju speciālisti ar lielākām pilnvarām. Piemēram, apejot birokrātiskās barjeras, viņi varēja operatīvi saņemt nepieciešamo informāciju un sniegt premjeram, lai panāktu ātrāku risinājumu.
Uz vaicāto, kurā ministrijā būtu jāatrodas digitālajiem pārresoru jautājumiem, M. Kučinskis atbildēja, ka vispareizāk būtu, ka tie ir premjera tiešā pārraudzībā. M. Kučinskis arī uzskata, ka valdībā ir jāatjauno Ministru kabineta komitejas sēdes pirmdienās, no kurām K. Kariņa valdība atteicās. Tā bijusi iespēja pirms valdības sēdēm ar nevalstiskajām organizācijām un iesaistītajām institūcijām izvērtēt jautājumus, kurus ar visām pusēm nav izdevies saskaņot, pēc tam nolemjot, vai tos virzīt vai nevirzīt uz valdības sēdi.
