Uzstājoties deputātam Kiršteinam, kompromisu no vietas uztaurēja deputāts Ādamsons – “atļaut kažokzvērus audzēt tikai latviešiem”, bet nelokāmais Kiršteins kara pieteikumu noveda līdz galam. Tad jau jāaizliedz kaut arī liellopus – nestaigāsim ādas jakās, nevalkāsim bikšu siksnas, nelietosim autosēdekļu pārvalkus, viņš zobojās. 6
Tā uzvarēja tie, kas iebilda pret vieglās rūpniecības likvidēšanu, un zaļie dabas draugi uz viņiem noskatījās kā kaķēnu sūtītājiem uz jūrskolu, kā uz nāvei nolemtām, bet vēl staigājošām kotlešu kapsētām. Ja vērši, buļļi, viss tumšais biezoknis nostājas kažokdzīvnieku pusē, tad mums ir aste kājstarpē. Faunai ir zobi, ragi, nagi, gāzes – pilns radības kroņa iznīcināšanas līdzekļu komplekts, kamēr mums, kas gribējām ietaupīt uz aizsardzības rēķina, nav mazāko izredžu glābties no dzelzs ķepas. Mežs ienāks pilsētā!
Velnalā būs paramilitārās kara vadības štābs, zvēri – partizāni uzbruks sēņotājiem un makšķerniekiem, melleņotājiem un ārstniecības augu vācējiem, kamēr cilvēkiem mednieki ar bisītēm ir vienīgais organizētais pretošanās spēks.
Ak gribat pamiera sarunas? Zvēri kā izsmieklam norādīs Saeimas bufetes “dienas piedāvājumu” deputātu labturībai – liellopa cepeti ar sinepju mērci, vistas gaļas strēmelītēm, uz restēm grilēto sivēnu ar mārrutkiem un krējumu. Veģetārā ir tikai zirņu zupiņa, bet ēdnīcas kroņa numurs – vārīta liellopa mēle! To vispār nevar dabūt gatavu bez spīdzināšanas, tāpēc visu bojāgājušo nelaiķu sivēnu piemiņai plēsīgie dzīvnieki biksta “neraudi, ūdelīt” un pasludina savu vasaras sezonas ēdienkarti. “Tūristu brokastis”, “Uz zoba kraukšķīgs nūjotājs”, “Mīksts, sulīgs ogotājas šašliks”, “Sutināts sēņotājs paša lasīto beku mērcē”.
Kad esam palikuši mazāk par diviem miljoniem, jau vajadzēja būt uzmanīgiem, vai kādudien aitas nevarētu ņemt valstī varu. Ko vēl sagaidīsim pašu tuvredzības dēļ – tomātu sacelšanos? Bet deputāti nezināja “ko ēduši” un domāja sevi esam pēdējos barības ķēdē. Kolīdz Melnā Ināra deva atvadu gongu ar veserīti, viņi noskrēja pa lielajām trepēm, atvēra vaļā smagās ozolkoka durvis un jautros, bezbēdīgos pūlīšos, kozdami garāmgājējiem, izklīda, spriņģojot pa Jēkaba ielu.
