Taču tribīnē ieradās deputāts Ķirsis. Viņš nenāca kā samierniecisks ES prezidējošās valsts baltais balodis, bet metās dzīvniekmīļiem virsū kā vanags. “Katra dzīvība ir svarīga,” gluži dievbijīgi iesācis, Ķirsis uzvilka citu meldiju, kas liktu noskurināties pat angoras kaķiem un mohēras kazām. Ja tikšot aizliegts zvēraudzētavu rūpals, darbu zaudēšot zvērkopji, ādmiņi un ģērmaņi, bankrotēs fabrika “Somdaris” un šūšanas firma “Eža kažociņš”. Valsts budžets kapitulēs, jo nepietiks nodokļu, ko samaksā no sabuļiem un polārlapsām novilktām ādām, un galu galā lai tad nāk pārliecinātāks par sevi vīrietis nekā Ķirsis, kas spēj ietekmēt modi un dāmas, lai tās nevalkā kažokus. 6
Zālē gaiss kļuva elektrizējošs, situācija – destabilizēta. Vai gaidāma līdz nāvei nomocīto dzīvnieku sacelšanās, vai esam cilvēku un zvēru kara priekšvakarā! Dāmas noslēpa pagaldē mufes un rūgti nožēloja – kam man tas krāgs pie mētelīša! Vistramīgākās kļuva tās, kuras ar neslēptu sajūsmu un iekšēju skaudību garderobē nupat bija aptaustījušas kolēģītes jauno nerca kažoku, vīra dāvanu, piebildīsim.
Kara kurinātājs deputāts Zariņš atgādināja, ka viss simts zvērējis tautas priekšā celt cilvēku, nevis dzīvnieku labklājību, un viņam, kas septiņreiz no vietas atkārtojis grūti iekaļamo solījuma tekstu, var ticēt, ka citāts nav ačgārns.
Kara draudus vēl diplomātiski mēģināja mazināt deputāts Cilēvičs. “Cilvēki, neesiet nezvēri! Jautājums skar ne tikai kažokzvēru aizsardzību, bet demokrātiju un valsts iekšējo drošību!” rokas pret debesīm cēlis, sauca gudrais ebrejs. Vajagot saglabāt Helsinku konferences un Ženēvas divkājaino un četrkājaino tiesību garu. Ja homo sapiens neuztveršot iniciatīvu nopietni, iedegsies informatīvais aukstais karš, konflikta zonā kļūs karstāk, karstāk.