Kāpēc tos tālos tik agri izslēdzam? Biežākās šoferīšu kļūdas, braucot tumsā 36
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Teiksiet – atkal tie labas prakses likumi… Jā, neko darīt. Dažādu sadursmju decembra novakarēs daudz. Maldinošu rakstiņu malu malās arī. Piemēram, lūk, šāds: “Pārāk ilgi ieslēgtas tālās gaismas žilbina pretējā joslā braucošo automašīnu vadītāju, tādēļ, kad līdz pretī braucošajam transportlīdzeklim ir atlicis mazāk par 150 metriem, vai – labāk – uzreiz brīdī, kad ir pamanīta pretim braucošā automašīna, tālās gaismas ir jāpārslēdz uz tuvajām, jo tās var apžilbināt citus satiksmes dalībniekus.” Šis nav noderīgs padoms. Šis ir aicinājums uz nevajadzīgu risku. Kāpēc?
Jāatkārto vecās gudrības, jācenšas tās saprast un konsekventi pildīt. Jāmēģina panākt, lai pēc iespējas lielāks skaits satiksmes dalībnieku labas prakses likumus ievērotu. Lai šajā vismelnākajā laikā neviens neaizklīstu diemžēl tik izplatītajos “atļauta ātruma” maldos.
Kad 110 ir drošāk nekā 80?
Šovakar. Jau pēcpusdienā. Drošs ātrums ir tas, kuru tu spēj dzēst, šķērsli ieraudzījis. Vismaz pussekunde ir vidusmēra reakcijas laiks. Tie ir 22 metri – ja ātrums 80 km/h. Un 30 – ja būsi pārkāpis atļauto par 20 km/h. Laba auto bremzēšanas ceļš uz sausa asfalta pirmajā gadījumā būs ap 30 metriem. Otrajā – kādi 50. Pirmā summa 52, otrā – 80. Un nu šķietamais tumsas paradokss.
Lielākais ātrums var būt drošākais, ja esi ieslēdzis tālās gaismas. Tās klāj vismaz metrus 150, un līdz šķērslim nobremzēsi viegli.
Un – atļautais ātrums žonglē uz bīstamības robežas, ja brauc ar tuvajām, kuras savukārt klāj 30–50 metrus (atkarībā no lukturu kvalitātes un tīrības).
Stingri ņemot, tuvo gaismu drošais ātrums ir vien kādi 60–70 km/h. Ātrāk ar tām drīkstētu braukt vien tad, ja esat ne vairāk kā metrus 40 aiz līdera, kurš brauca ar tālajām, un uz viņa piesardzību paļaujaties. Bet vienatnē nedrīkst! Nedrīkst izslēgt tālās, jau pretimbraucošo pie apvāršņa ieraugot, bet gāzes pedāli neatlaist.
Nedrīkst paļauties arī uz labāka izgaismojuma ilūziju, kuru rada tik bieži nelaikā un nevietā lietotās miglas papildgaismas. Tās klāj plaši, bet tuvu. Un faktiski ir domātas vien lēnai kustībai patiešām ierobežotas redzamības apstākļos.
Kāpēc tos tālos tik agri izslēdzam? Baidāmies pretimbraucēju apžilbināt? Vai tikt viņa dusmu un nepacietības apžilbināti paši? Nebaidies! Mācies skatīties pareizi. Tev nav jāblenž viņa lukturos. Tās lielās un žilbinoši spožās briesmas pietiekami labi redzēsi, kā saka, perifēri.
Tavam skatam jābūt koncentrētam uz ceļmalu, uz vietu, kur stirnbuki vai cilvēkpļēguri var parādīties. Tad neapžilbsi. Līdz noteikumu paredzētajiem 150 metriem pavisam droši neapžilbsi. Un – galu galā – ja tik baigi žilbsti (ir arī tādi cilvēki), nevajag tajā rudens tumsā braukt. Žēl to teikt, bet tiešām nevajag. Plāno dzīvi citādi.
Pīļu medības un lupata
Vēl viena izplatīta kļūda ir novēlota tālo gaismu atkalieslēgšana pēc izmainīšanās. Tādi flegmatiski, lēni esam… Bet nogulēta sekunde ir metri 30 melnas tumsas, kurā atkal kāda draņķībiņa var slēpties. Tādēļ slēdz žigli!
Jau tad, kad esi pretimbraucošajam līdzās. Pat novirzīte uz agro pusi (tēmē mazliet priekšā – kā lidojošai pīlei) neko neskādēs – apžilbināt šo nepaspēsi. Bet melno gājēju (kuram tur, protams, nevajadzētu būt – ne pēc CSN, ne nerakstītajiem likumiem) ieraudzīsi.
Un vēl. Vai tev pa rokai ir lupata? Vai izkāpi, actiņas noberzi? Ja ceļš mitrs un netīrs, ceļā no Rīgas līdz Liepājai slinkumu vajadzētu pārvarēt reizes trīs. Citādi nebūs arī to 50 redzamo metru, bet knapi puse. Tas tālā ceļā. Rīgā – vismaz pirms starta pusminūti ziedo, nevis lec tik iekšā un bliez “uz aklo”. Nav jau tā lielpilsēta tik labi izgaismota. Un atstarotāji te nu nemaz nav parasta lieta.
Kad pēdējo reizi vējstiklu rūpīgi un no abām pusēm noberzi? Slotiņas senas, salona gaisa filtrs taupot no apkopes saraksta izslēgts, tādēļ slapjš, un ventilators pūš miglu… Sīkumi? Steiga? Satiksies liktenīgi tava paviršība ar viņējo – blīkšķi vēl gadiem nakts murgos redzēsi pat tad, ja formāli vainīgs nebūsi…
Lūgumi gājējam
Tava ceļa puse ir kreisā! Un tikai kreisā, kur tu precīzi redzi braucēja trajektoriju un viņa kļūdas gadījumā vari grāvī vai krūmos ielēkt.
Atstarotājs ir labs un vajadzīgs. Sevišķi, ja pareizi lietots. Muļķīgs ir spīdeklis, kas piestiprināts mugursomai. Priekšpusē to vajag! Un labāk nevis pie cepures, bet zemāk. Auto tuvās gaismas taču spīd zemu. Ja daudz un bieži nākas šādos apstākļos pārvietoties, mēģini izvēlēties gaišas drēbes. Baltas bikses, piemēram, redzamas krietni tālāk nekā melnas vai pelēkas.
Un – galvenais – neļaujies maldīgajai ilūzijai, ka braucējs savos prožektoros, kuri tev liekas tik spoži, redz visu. Ne velna – kontrastu viņa skata lokā parasti tik daudz, ka nepamanīts vari palikt tieši tu.
Es savukārt izmantošu katru iespēju ieslēgt tālās gaismas. Un izslēgšu tās, tikai vienlaikus samazinot ātrumu. Lai spētu tavas kļūdas gadījumā nobremzēt.
