Kāpēc tautu skaitām tikai reizi desmit gados? 0
Nesen, viesojoties Izraēlā, no ebrejiem dzirdēju, ka viņu skaits valstī ir sasniedzis 7,7 miljonus. Ja ņem vērā, ka holokaustā tika iznīcināti aptuveni seši miljoni Eiropas ebreju, tad smagi cietušajai tautai ir svarīgi, lai tā augtu, nevis saruktu.
Lai pārliecinātos, vai process notiek tautai labvēlīgā virzienā, Valsts statistikas pārvalde divreiz gadā – Neatkarības svētkos (šogad 16. aprīlī) un jūdu Jaungadā (rudenī) – sniedz datus par iedzīvotāju skaitu valstī. Tautas skaitīšana kā tāda tur nenotiekot, jo Izraēlā esot ļoti precīzas iedzīvotāju datubāzes. Redzot, kā pieaug ebreju skaits, ceļas tautas pašapziņa.
Šis fakts man ienāca prātā Latvijas valdības sēžu zālē, kur ministri vienojās valsts iedzīvotājus saskaitīt 2021. gadā, jo tā, lūk, noteikts Tautas skaitīšanas likumā. Sak, kāda nu tā statistika būs, tāda būs!
Pēdējā tautas skaitīšanā, kas notika 2011. gadā, Centrālā statistikas pārvalde (CSP) konstatēja, ka valstī ir 2 074 605 iedzīvotāji. To, cik saskaitīto iedzīvotāju vidū ir latviešu, mēs varbūt uzzināsim tikai šī gada maijā, jo tautas skaitīšanā iegūto datu precizēšana turpinoties. Jau tagad skaidrs, ka šis skaitlis nekādu optimismu neviesīs.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka tā precizitāte būs apšaubāma, ņemot vērā diezgan lielās atšķirības starp 2011. gada tautas skaitīšanā saskaitīto un Iedzīvotāju reģistrā reģistrēto iedzīvotāju skaitu. Politiķi gadiem nav spējuši novērst nepilnības Dzīvesvietas deklarēšanas likumā. Joprojām brīvi var piedeklarēties bez kāda tiesiska pamata, kur vien vēlies, jo oficiāla rakstveida atļauja no īpašuma īpašnieka netiek prasīta, kā tas ir daudzās ES valstīs. Kāda mana paziņa, kas pēc ilgiem dzīves gadiem Austrijā atgriezās savā dzimtenē Latvijā, bija nepatīkami pārsteigta, uzzinot, ka šeit tiek pieļauta tāda patvaļa. Pēdējā tautas skaitīšanā iegūtā informācija apliecina, ka iedzīvotāji ir deklarējuši savu dzīvesvietu neapbūvētās zemes vienībās, ēkās, kas nav piemērotas dzīvošanai, pagrabos u. c. Apkopojot tautas skaitītāju norādītos iemeslus, kuru dēļ nebija iespējams atrast konkrētā adresē deklarējušās personas, vairāk nekā sešos tūkstošos gadījumos cilvēki pierakstījušies birojos, veikalos, frizētavās u. tml. vietās, gandrīz trīs tūkstošos gadījumu – uz plikas zemes, kur nav nevienas ēkas, un tikpat daudz – graustos, bet divi tūkstoši nodegušās vai nojauktās ēkās. Par kādu statistikas objektivitāti te var būt runa?
CSP ir aprēķinājusi, ka 2021. gada tautas skaitīšanai, ja to veiktu tāpat kā 2011. gadā, būtu nepieciešami septiņi miljoni latu. Savukārt, ja Latvijas valsts piederīgos saskaitītu, izmantojot tikai datubāzes, pietiktu ar divreiz mazāku naudu – aptuveni trim miljoniem latu. Taču, kamēr Iekšlietu ministrija nenovērsīs nejēdzības, kas tiek pieļautas, iedzīvotājiem deklarējot savas dzīvesvietas, CSP ierosme atkal atdursies pret neprecīziem, neobjektīviem datiem.
Politiskajās aprindās nav aktualizēts jautājums par tautas precīzu saskaitīšanu vismaz reizi, ja ne divas gadā.
Tas apliecina, ka trūkst patiesas intereses uzzināt, kas notiek ar latviešu tautu – vai tā sauktais Ekonomikas ministrijas reemigrācijas plāns ir vainagojies panākumiem un tautieši atgriežas dzimtenē, vai labojumi Pilsonības likumā, kurus Saeima drīzumā gatavojas pieņemt, ir palīdzējuši latviešu tautai kļūt kuplākai, vai nodokļu politika mudina cilvēkus atgriezties dzimtenē…
Tiesa, nav patīkami uzzināt, ka latviešu skaits valstī sarūk. Jo mazāk negatīvās informācijas, jo mazāk tiek kritizēti politiķi un gaišāks skats uz pasauli! Dzīvosim ar priecīgu prātu līdz 2021. gadam, tad jau redzēs!
