Piena uzpircēji riņķo apkārt zemniekam. Kāpēc strauji samazinājās iepirkuma cena un kas būs tālāk? 0
Piena ražotāju un pārstrādātāju viedokļus par tirgū notiekošo apzinājusi Ilze Būmane
Piena ražotājus satraucis 2017.gada beigās iezīmējies iepirkuma cenu kritums, raizēties liek arī tendences Eiropas un pasaules piena tirgū. Meklējot risinājumus pēc iespējas stabilākai stratēģijai, enerģiski darbojušies piena kooperatīvi, janvārī lūkojot apvienošanās iespējas eksportam. Gatavību apvienoties izteikuši astoņi piensaimnieku kooperatīvi. Tiesa, gan par situāciju piena tirgū, gan jauno kopuzņēmumu viedokļi ir dažādi.
Harijs Panke, pārtikas pārstrādes uzņēmuma “Food Union” padomes priekšsēdētāja vietnieks:
– Pašlaik ir novērojams svaigpiena cenas samazinājums, tāpēc pērn decembrī nedaudz samazinājām cenu saviem partneriem, tomēr svaigpiena cena joprojām saglabājusies kā otra augstākā šajā periodā. “Food Union” kā viens no lielākajiem piena iepircējiem Latvijā ir ieinteresēts, lai tiktu veidotas stabilas ilgtermiņa attiecības ar piena ražotājiem. Tāpēc vienmēr ir maksāta konkurētspējīga svaigpiena cena – par 3–5% augstāka nekā vidēji valstī. Vienlaikus kopā ar piena ražotājiem izstrādājam un mērķa saimniecībās izmēģinām darbībā ilgtermiņa sadarbības līgumu standartus. To pamatprincipi: lai tie būtu abpusēji motivējoši, tiecoties pēc efektivitātes palielināšanas, elastības un ienesīguma ilgtermiņā. Svārstības piena piedāvājuma un pieprasījuma vidē var neprognozējami turpināties, tādēļ domājam, ka piena ražotājam, gan pārstrādātājam katram savā jomā jācenšas būt iespējami konkurētspējīgam. Tas prasa, lai abi kopā strādātu pietiekami elastīgi, un to panākt nav viegls uzdevums, tomēr šāda sadarbība svārstību ietekmi spēj mazināt katram dalībniekam atsevišķi un dos iespēju veicināt stabilitāti un ienesīgumu ilgtermiņā.
Aigars Spēks, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis, Jēkabpils novada Leimaņu pagasta LPKS Ezerkrasti–1 valdes priekšsēdētājs:
– Kad 2017. gada beigās pārliecinājāmies, ka piena cenas samazinās, sapratām, ka jādomā, ko turpmāk darīt. Paļauties uz to, ka gan jau cenu starpība izlīdzināsies vai pat pieaugs, būtu tuvredzīgi. Katram kooperatīvam, pat katram biedram var būt savs skatījums, tāpēc vienoties ir sarežģīti. Ja gribam, lai arī uz priekšu piena nozare attīstās, tas tomēr jādara. Visbeidzot astoņi kooperatīvi vienojās par kopdarbību – dibinot vienu lielāku kooperatīvo sabiedrību. Dibināšanas sapulce jau notikusi, vienīgi Uzņēmumu reģistrā neesam vēl reģistrējušies. Tāpēc pagaidām negribu atklāt jaunā kooperatīva biedrus. Tajā apvienotajiem kooperatīviem ir sava sadarbības pieredze ar līdzšinējiem partneriem, piena pircējiem. Meklēsim arī jaunus partnerus. Visiem kopā būs daudz lielāks pārdodamā piena daudzums nekā līdz šim katram atsevišķi, tas ļaus nolīgt lielāku iepirkuma cenu.
Ints Poškus, AS Tukuma piens direktors:
– Piena iepirkuma cenu ziņā mūsu piegādātājiem nekas nav mainījies ne pagājušā gada beigās, ne tagad. Janvārī vidējā iepirkuma cena bija 32,5 centi/kg. Bet paredzēt, kā būs turpmāk, nav iespējams. Par vienu no iemesliem cenu izmaiņai var kļūt arvien uzstājīgā lielveikalu tīklu attieksme – laidiet cenas lejā! Ja to nedarīsim, mūsu produktus tie vienkārši neņems. Acīmredzot tālredzīgi ieplānojām un ieviesām bioloģiskā piena pārstrādes līniju. Tagad ražojam 80% no visiem bioloģiskā piena produktiem Latvijā. Tie ir mūsu vienīgie eksporta produkti – uz Igauniju, Lietuvu, Poliju, Somiju. Paliels sortiments: krējums, biezpiens, sviests, sieri un sieriņi, jogurti. Industriālos ražojumus tirgojam vietējā tirgū Latvijā. Ir zināms, ka pasaulē ir kritušās industriālo piena produktu cenas, turpretī uz bioloģiskajiem ražojumiem tas neattiecas. Piemēram, ja nu tomēr būtu spiesti samazināt parastā jeb konvencionāli ražotā piena cenas, bioloģiski ražoto pienu un tā produktus tas neietekmētu.
Elvīra Utināne, AS Lazdonas piensaimnieks valdes priekšsēdētāja:
– Mums ir stabila piena iepirkuma cena. Kad janvāra sākumā parādījās ziņas par piena cenu samazināšanos, mūsu piena ražotājus tas neskāra. Līdz pat šim laikam (26. janvārim. – Red.) cena nav mainījusies. No mūsu uzņēmuma aptuveni 100 piegādātājiem ir arī četri piena kooperatīvi, kas ar mums sadarbojas jau no deviņdesmito gadu vidus. Šobrīd jūtamies stabili, arī šo kooperatīvu biedriem nav pamata raizēties. Taču piena iepirkuma cenu nosaka kopējais tirgus un tam piemīt svārstības, tāpēc tie cenšas meklēt iespēju, kā noturēt piena cenu. Lazdonas piensaimnieks ražo vairāk nekā 30 dažādu piena produktu. Tie nopērkami gan lielveikalos, gan mazākās tirgotavās. Veikalu tīklu prasības gan atšķiras. Vai tad domājat, ka pārstrādes uzņēmums katram veikalam pārdod produktus par citu cenu? Taču ne. Patiesībā jau pircējs pats izvēlas, ko un kur iegādāties. Tāpēc nevaru pateikt, kā būs turpmāk. Ja esam lielajā piena tirgū, pārsteigumus nevar izslēgt.
Imants Balodis, LPKS Straupe valdes priekšsēdētājs:
– Tiek runāts it kā par piena kooperatīvu savienības izveidošanu, bet mēs tur nepiedalāmies. Mūsu kooperatīva iepirkumu pagājušā gada decembra cenu samazinājums nav ietekmējis. Šogad janvārī vidējā iepirkuma cena ir 35,6 centi/kg. Ja ir īpaši augsta izejvielas kvalitāte, piegādātājs saņem piemaksas. Kaut arī mūsu biedriem un piegādātājiem kopumā nav iemesla raizēties par iepirkumu, piena produktu cenas spiež lejā lielveikali – vismaz par 10% no ražotāja cenas. Mēģina mūs ietekmēt, samazinot līgumcenas. Domāju, ka lielā mērā tas notiek tāpēc, ka ap piena nozari notiek liela ažiotāža un pircējam grūti saprast, cik dārga ir pati produkta ražošana un ko uzliek lielveikals. Ne jau visas pārstrādes ražotnes samazinājušas iepirkuma cenas, bet to, kas notiks turpmāk, paredzēt nevaram. Eiropas tirgus cenu svārstības ātri atnāk līdz mums, piemēram, tagad Eiropas tirgū cenas sarukušas sviestam, sausajam vājpienam un citiem produktiem, to izjūtam Latvijas vietējā piena tirgū. Jāņem vērā arī piena ražošanas pieaugums un Latvijas vietējā tirgus samazināšanās.
Guntis Pirvits, LPKS Dundaga valdes priekšsēdētājs:
– Ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc piena kooperatīvi meklē variantus, kā panākt lielāku drošību pret iespējamo piena cenas kritumu. Notikušas sarunas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijā, esam vērsušies arī Konkurences padomē. Negribu pārspīlēt, bet tendence cenu samazinājumam ir, un nevaram paredzēt, kas notiks turpmāk. Piena patēriņš valstī ir samazinājies, turklāt lielveikali spiež cenas uz leju – tie grib mūsu pienu un piena produktus lēti pirkt, bet dārgi pārdot. Šajās ķēdēs esam ievilkti, un, no vienas puses, tās mums vajadzīgas, taču no otras – grūti cerēt uz godprātīgu savstarpēju sadarbību.
Par piena iepirkuma cenām negribu runāt. Tomēr jāatgādina fakts, ka apkārt joprojām riņķo uzpircēji, kas uz brīdi piesola it kā lielāku cenu, nekā mēs varam maksāt, toties ātri vien pazūd. Cilvēkus piemuļķo. Ja pa Dundagu braukā pārpircēji no Valmieras, tad jādomā, ka, pat rēķinoties ar transporta izdevumiem, viņiem tas ir izdevīgi. Esmu runājis ar Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistiem, kā tiek kontrolēts uzpircēju savāktais piens, man atbild, ka viss esot sakārtots… Jā, mums kvalitātes prasības pat ir augstākas nekā ES kopumā, bet uzpircēju darbošanās liecina, ka viņi izmanto kaut kādu biznesa nišu. Ar Talsu piensaimnieku mums ir solīdas attiecības, un man nav iemesla apgalvot, ka tas, kas neder Norenbergam, atnāk pie manis vai otrādi, bet uzpircēji ir pavisam kas cits. Mums tagad ir vairāk nekā 50 biedru, savā pienotavā ražojam diezgan daudz piena produktu – krējumu, biezpienu, sieru, jogurtu, kefīru un citus. Tā kā esam modernizējuši ražotni, tajā ieguldīta liela nauda, bet bez modernizācijas nevarētu ražot kvalitatīvus produktus, kas savukārt daļēji ļauj maksāt pieņemamu piena cenu saviem biedriem.
Jānis Grasbergs, Kocēnu novada Bērzaines pagasta z/s Zilūži īpašnieks, k/s Piena loģistika biedrs:
– Ne savā saimniecībā, ne mūsu kooperatīvā Piena loģistika neesam domājuši par kāda jauna kopdarbības kooperatīva veidošanu. Kooperatīvā tagad ir vairāk nekā 50 biedru, dienā piegādājam apmēram 165 tonnas piena četriem pieciem pārstrādātājiem, tostarp Latvijas pienam, Limbažu sieram, Cesvaines pienam, Latvia Dairy. Ja strādājam ar vairākiem partneriem, tas ļauj arī laikus kontrolēt piena iepirkuma cenas izmaiņas. Jāņem vērā, ka Latvijas piena nozarei ir zināma izolācija no pasaules piena tirgus – apmēram par mēnesi atpaliekam. Valstī cenas samazināšanās tika novērota kopš 2017. gada oktobra, bet Eiropā un citur tas bija noticis agrāk. Pērn par pienu gada pēdējos mēnešos saņēmām ap 34 centiem/kg, šogad janvārī kooperatīvs maksā 31 centu/kg. Domāju, kādu mēnesi tāda cena turēsies. Bet lejupslīdi nevar izslēgt. Jāatzīst, ka pārstrāde spējusi atrast tirgus un pašlaik ažiotāža ap piena nozari sacelta lielāka, nekā tai objektīvi vajadzētu būt. Mūsu ganāmpulkā esam nostabilizējušies uz 200 slaucamajām govīm. 2017. gada labā piena cena manā saimniecībā ļāva veidot tāda veida uzkrājumu, ka uz ienākumu rēķina paplašinājām savu piena pārstrādes ražotni – tagad ražojam lielāku produktu sortimentu: saldējumam nācis klāt krējums, biezpiens, kefīrs, sviests, jogurts. Pārstrādē no dienas slaukuma ap 6,5 tonnām izmantojam trīs tonnas piena, pārējo pārdodam ar kooperatīva starpniecību. Cita veida uzkrājumu esam veidojuši sava kooperatīva attīstībai – tagad Piena loģistiskai ir deviņas piena mašīnas, bet, rēķinoties ar cenu svārstībām, ir arī naudas uzkrājums, lai pastāvīgi varētu samaksāt par pienu, ja nu gadās negaidīti pavērsieni.
Jānis Šolks, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs:
– Iemesli piena cenu izmaiņām meklējami globālajā tirgū. Latvijā cenu nespējam ietekmēt. Ražotāju līgumos ar pārstrādes uzņēmumiem šī situācija ievieš korekcijas, piemēram, ir tendence līgumu nosacījumos paredzēt izmaiņas pa nedēļām. Iespējams, izdevīgāk abām pusēm, ja var vienoties. Te nu atšķirība ar kooperatīviem, kas arī ir pārstrādes uzņēmumu piegādātāji, – viņi pastāv uz ilgtermiņa līgumiem. Ja uzņēmumā mainās piegādātāji, tam ir savi iemesli. Parasti gan spēkā princips: viens grib izejvielu izdevīgāk pārdot, otrs izdevīgāk jeb lētāk pirkt.
Jāatzīst, ka lietuvieši ir elastīgāki tieši gala produktu pārdošanā, un pieļauju, ka te mēs zaudējam. Atsevišķi pārstrādātāji tagad izskata iespēju pirkt pienu Polijā vai pat Vācijā, kur tā saukto lieko pienu pārdod par 15–18 centiem/kg. Ierēķinot vešanu, iznāk 28,5 centi/kg. 2017. gadā Latvijā vidējā piena iepirkuma cena bija 33 centi/kg. Grūti teikt, ko turpmāk diktēs brīvais tirgus. Pagaidām neesam ķērušies pie cenu pazemināšanas. Vai kooperatīvu apvienošanās ir izeja? Pagaidām šīs idejas pārstāvji rosina idejas, kuras grūti realizēt. Tirgus jau neatšifrē, kam piens pieder. Sameklēt jaunus tirgus bez jau esošajiem sadarbības partneriem nav joka lieta. Cik zinu, jaundibinātā kooperatīva ļaudis to mēģināja Polijā – neesot iznācis. Polim mūsu pienu nevajag. Brīvā tirgus atšķirības ir tik lielas, ka, sākot salīdzināt, bieži nerēķināmies ar objektīvām atšķirībām un kļūdas ir neizbēgamas, piemēram, Itālijā piena produktiem ir 4% PVN. Saku vienu: ja visi Latvijas piena kooperatīvi spētu saražot 1/3 no Eiropas piena apjoma, tad varētu konkurēt un diktēt savu piena cenu. Nereāli.
Tad jāparaugās, kāds ir piena tirgus mārketings tepat Baltijas valstīs – latviešu piena produkti Igaunijā un Lietuvā veikalos faktiski nav atrodami, mūsu tirdzniecības tīklā nopērkami gan igauņu, gan leišu produkti. Bet Latvijā apēd tikai trešdaļu no saražotā… Bieži vien dzirdami pārmetumi, ka, lūk, Igaunijā vai Lietuvā piena produkti lētāki, bet parasti tie bijuši pavirši vērojumi, piemēram, nav pamanīts, ka tā bijusi akcijas cena, atšķirības masā u. tml. Savu piena tirgu sakārtot varam tikai paši.
Vairāk par situāciju piena tirgū lasiet šeit
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
