– Pašam arī nācies “raustīties”? 4
R. Ķīlis: – Politikā – nē, es rēķinos ar to. Ja cilvēks, kas ilgi darbojies politikā, sāk publiski raudāt, neticu, ka tas notiek tāpēc, ka viņam sirds pilna. Nevar būt, ka, būdams politikā, viņš nav iemācījies manipulēt ar savām emocijām. Smagas personiskas situācijas vērtēju citādi.
– Sieviešu dalība politikā Latvijā tomēr krietni atpaliek no vēlamā modeļa, kad Saeimā deputātu skaitam vajadzētu būt atbilstošam sieviešu un vīriešu proporcijai valstī. Mūsu gadījumā – apmēram puse uz pusi.
R. Ķīlis: – Tas ir pareizais virziens, kādā būtu jāiet, jo, piemēram, biznesā sieviešu līdzdalība lemšanā Latvijā ir liela. To varētu panākt tikai ar kvotu palīdzību, taču diez vai pie mums varētu uztaisīt parlamentu ar kvotu palīdzību. Latvijā lielākā un arī aktīvākā vēlētāju daļa ir vecumā pēc 46 gadiem – viņi noteikti iebilstu pret kvotām, jo uzskata, ka vīriešiem politika piedien vairāk nekā sievietēm. Mums līdz tam jāizaug.
– Kamēr mūsu saruna nonāks līdz lasītājiem, šis tas premjerministra meklējumos varētu būt mainījies, un tomēr – kādas ir jūsu prognozes?
S. Gurbo: – Man šķiet, ka prezidents jau diezgan skaidri norādīja, ka Āboltiņa viņam nešķiet labākais variants, kad viņa bija vienīgā, kas figurēja kā potenciālais kandidāts. Viņa ir profesionāla, tas ir nenoliedzami, bet vai mācīsies no kļūdām un vērsīs visu par labu? Sabiedrība ļoti bieži ir nepiedevīga un tik ātri viedokli nemaina. Viens slikts darbs politiķim jāatpērk ar desmit labiem darbiem. Iespējams, ka Āboltiņa varētu reabilitēties, bet to noteikti ietekmēs daudzi faktori, kaut vai tas, vai viņa kļūs par premjerministri vai – nekļūs. Kas zina – ja viņai izdodas būt labākajai Ministru prezidentei visas atjaunotās Latvijas vēsturē, sabiedrība varbūt mainīs savu viedokli. Bet vieglu dzīvi es viņai neparedzu.
* No sabiedriskās politikas centra “Providus” informatīvā materiāla par dzimumu līdztiesību Latvijas politikā.
