Māris Antonevičs: Kāpēc “Saskaņas” plāns neizdosies 39
Nenoliedzami, no polittehnoloģiju viedokļa partija “Saskaņa” ir pacentusies. Var tikai minēt, vai te palīdzējuši arī piesaistītie amerikāņu konsultanti, drīzāk jau vietējie labvēļi (piemēram, kādreizējie “Rīdzenes” 301. numuriņa apmeklētāji, par ko liecina vairākas pazīmes). Tomēr pagaidām viss it kā labi izkārtojies. Partijas līderi ieziežas ar sociāldemokrātisku kosmētiku, un kā zaķīši no burvju mākslinieku cepures tiek vilkti dažādu politisku amatu kandidāti. Tikmēr politiskie konkurenti iegrimuši savās dubļu cīņās.
Vislielāko viļņošanos pagaidām izraisīja baptistu mācītāja Pētera Sproģa pievienošanās “Saskaņai”, kā arī ziņa, ka viņš tiks izvirzīts Valsts prezidenta amatam. Šis, protams, ir īpašs trumpis. Pirmkārt, tāpēc, ka Sproģis, kā jau baznīckungam piestāv, ir labs orators un māk piesaistīt cilvēkus. Otrkārt, atrisina “Saskaņas” lielo sāpi – ko likt saraksta priekšgalā latviskajā Vidzemes apgabalā. Treškārt, “Saskaņa” ir viena no retajām partijām, kas pirms Saeimas vēlēšanām dara zināmu savu prezidenta kandidātu, kas kopumā ir ļoti pareizi, ņemot vērā, ka pilsoņiem šī izvēle ir liegta un viņi oktobrī faktiski atdos mandātu partijām (cita lieta, ka no sekojošā politiskā “tirgus” tas tāpat nepasargā). Arī “Saskaņas” norunāto ministru kandidātu saraksts ir visai neparasts šīs partijas tēlam, jo pārsvarā sastāv no latviskiem uzvārdiem, bet daži retie krievi (Vjačeslavs Dombrovskis, Andrejs Klementjevs) arī latviešu publikai nav tik kaitinoši, salīdzinot ar “veco” “Saskaņas” kontingentu.
Tiek spriests, ka ar šiem manevriem “Saskaņa” cenšoties piesaistīt latviešu vēlētāju balsis, lai palielinātu savu pārstāvniecību parlamentā (šobrīd 24 deputāti) un līdz ar to vairotu savu politisko ietekmi. Taču pāris deputāti klāt te diez vai kaut ko maina, drīzāk varētu būt runa par kopējā tēla maiņu, lai atvieglotu skaidrošanās darbu iespējamajiem koalīcijas partneriem. Sak, velns nav tik melns, kā to mālē.
Tomēr “Saskaņas” plāns ir lemts neveiksmei. Un iemesls pat nav tas, ka, rūpīgāk ieskatoties, izrādās, ka nekā diži jauna te nav – šī ir tā pati vecā, pārbaudītā shēma, kas jau gadiem tiek realizēta Rīgas varā. Var jau pasniegt baptistu Pēteri Sproģi kā uz politiskās skatuves uznākušo latviešu Donaldu Trampu, kam valsts “pirmajā vietā” (no reklāmintervijas laikrakstā “Dienas Bizness”), bet ar ko viņš diži atšķiras no baptista Aināra Baštika, kurš daudzus gadus strādā Rīgas domes koalīcijā kopā ar Nilu Ušakovu? Ar to, ka Sproģis ir jaunāks? Galu galā, arī citi savulaik Šlesera politikā ievilktie garīdznieki joprojām ir uzticīgi tieši šim virzienam, tikai gadu gaitā krietni tuvinājušies “Saskaņai”. Bet ne jau tas iegāž plānu.
Galvenais ir tas, ka “Saskaņa” grib pasniegt savi jaunā veidolā, vienlaikus neatsakoties no vecā – tā, kas paredz skatīties mutē Maskavai, cīnoties par šo virzienu gan iekšpolitikā (krievu valodas loma, izglītība, 9. maija glorificēšana un tā tālāk), gan ārpolitikā. Protams, “Saskaņa” varētu veikt tiešām grandiozu manevru, aizsūtot “pensijā” (vai kur citur) abus savu līderus – Urbanoviču un Ušakovu. Apmēram tāpat kā Igaunijā ar savu ilggadējo “patriarhu” Edgaru Savisāru izdarīja prokrieviskā Centra partija un tūlīt pat nokļuva valdības vadībā. Taču “Saskaņa” tam nav gatava. Tā grib būt kā divsejainais Jānuss, kas krievu vēlētājiem rāda vienu seju (pozējot kopā ar krievu skolu reformas radikālajiem pretiniekiem, 9. maijā dzīrojot pie Pārdaugavas pieminekļa u. tml.), bet latviešiem citu (“trampists” Sproģis un kompānija, piederība Eiropas sociālistu saimei). Arī J. Urbanovičs medijos klāsta, ka būšot veselīga sacensība starp jaunajiem un vecajiem “Saskaņas” līderiem, bet “tā ir jauna sacensība, nenododot “Saskaņas” ideālus un mērķus”. Biedri nav gatavi iziet no savas komforta zonas, bet tik vien kā izmest jaunus āķus. Tāpēc rezultāts ir visai paredzams – “Saskaņas” jaunajam iesaukumam vēl ilgi nāksies taisnoties par savu politisko izvēli un, visticamāk, deldēt opozīcijas solus Saeimā.
