Planētas Noslēpumi. Evolucionārs jautājums – kāpēc samazinājušās cilvēka smadzenes? 28
Vilma Veldre, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Vidēji rēķinot, cilvēka smadzeņu izmērs nav mainījies aptuveni 100 000 gadu. Līdz šai robežšķirtnei tas bija pakāpeniski palielinājies. Pirmais patiešām ievērojamais “sprādziens” fiksēts aptuveni pirms diviem miljoniem gadu, otrs – vēl pēc 500 000 gadu, bet tad pirms 3000 gadu šis apjoms pēkšņi sācis samazināties. Kas ir šis evolucionārais noslēpums?
I
Amerikāņu vairāku augstskolu speciālistu apvienotā komanda savos pētījumos salīdzinājusi cilvēkus ar skudrām, gūstot tādus rezultātus, kas viņiem dod iespēju uzskatīt, ka viņi atminējuši šo mīklu. Izdevumā Frontiers in Ecology and Evolution viņi publicējuši pētījuma atskaiti un tajā gūtos secinājumus.
Pētnieku grupas vadītāji Džeimss Tranielo un Džeremijs DeSilva vispirms pārliecinājušies par to, ka šāds fenomens patiešām reāli pastāv. Šim nolūkam viņi apsekoja vismaz tūkstoti cilvēku galvaskausu, kas saglabājušies no aizvēsturiskiem laikiem, tādējādi nosakot tajos bijušo smadzeņu izmērus. Šo pētījumu rezultāti pārliecinoši apstiprināja: pirms 3000 gadu noticis kaut kas ārkārtīgi dīvains – smadzeņu apjoms galvaskausos sācis kļūt mazāks. Ne jau gluži vienā acumirklī, protams, bet gan pakāpeniski. Katrā ziņā vēl pirms 12 000 gadu tas bijis lielāks. Lai cik arī jocīgi tas tagad izklausītos, bet tas ir fakts: mūsdienu augstu izglītota un kvalificēta zinātnieka smadzeņu apjoms ir mazāks, nekā tas bija aizvēsturiskajam sencim, kurš tik vien prata, kā nomedīt mamutu…
Tostarp amerikāņu pētniekiem ar savām salīdzinoši nelielajām smadzenēm tomēr pietika, lai spētu nākt klajā ar patiešām oriģinālu hipotēzi. Proti, runa ir par savdabīgu kolektīvo saprātu, kas sācis intensīvi attīstīties pirms dažām tūkstošgadēm vienlaikus ar lielo civilizāciju uzrašanos. Jaunajā sociālajā vidē cilvēkam jau bija akūti nepieciešams visu apgūt pašam ar savu prātu, pašam risināt visas problēmas. Tādos apstākļos jau vairs varēja paļauties tikai uz savu priekšteču uzkrāto pieredzi, izmantot kopīgās zināšanas un apmainīties ar tām. Tieši tāpat, kā tas tagad bija ar kolektīvā darba rezultātiem.
Proti, kā paudis Tranielo, cilvēku grupa vienmēr ir gudrāka pat par visgudrāko īpatni. Un cilvēka smadzenes kļuva mazākas, tādējādi kļūstot ievērojami ekonomiskākas. Jo, raugoties no enerģētiskā aspekta, ir nesalīdzināmi izdevīgāk paļauties uz kolektīvo saprātu kā tikai pašam uz savu.
Tāds fenomens ir ļoti izplatīts skudru sabiedrībā – šie kukaiņi jau nu patiešām ir “gudri” tieši ar savu kolektīvo saprātu. Pētnieku veiktie vairāku skudru sugu novērojumi apliecinājuši: jo vairāk organizēta ir kolonija un izteiktāks tajā ir darba dalījums, jo mazākas ir tās apdzīvotāju smadzenes (var piebilst – pamatā tās visas ir tā dēvētās darba skudras…).
Savukārt cilvēki sociālajā aspektā īpaši neatšķiras no skudrām. Arī cilvēkiem tāpat kā skudrām pastāv darba dalīšana, tā rezultātu aizsardzība, kopīga pārtikas produktu ražošana un kolektīva lēmumu pieņemšana. Taču skudras vienmēr bijušas tādas, savukārt cilvēki tādi kļuvuši tikai salīdzinoši nesen – uz pleistocēna un holocēna robežas jeb tātad kaut kur aptuveni starp patlabanējo īsto ēru, kas iesākās pirms aptuveni 12 000 gadu, un iepriekšējo, kas kopumā ilgusi 2,6 miljonus gadu.
Turklāt šķiet svarīgi arī tas, ka amerikāņu zinātnieku kolektīva pētījumos iegūtie rezultāti apliecina: cilvēka smadzenes izmēru ziņā joprojām turpina samazināties. Iespējams, lielā mērā arī tāpēc, ka visapkārt plosās postošā globalizācija un – galvenais! – starptautiskais tīmeklis, kas kalpo kā neapšaubāmi vispieejamākais un praktiski neizsīkstošs kolektīva saprāta avots. Proti, aizvien retāka kļūst nepieciešamība sasprindzināt smadzenes un patērēt to enerģiju. Tā ir iespēja reāli ieekonomēt. Un tad atkal visu pakāpeniski mazināt. Taču tas, visdrīzāk, nepalielinās cilvēku sabiedrības prāta spējas, drīzāk tuvinās darba skudrām…
II
Cita starpā īru psihologs Ričards Linns kādā no saviem pētījumiem pārcilāja senākus amerikāņu, eiropiešu un austrāliešu arhīvu datus saistībā ar senākiem un ne tik seniem rietumpusē iecienītā savdabīgā tā dēvētā IQ testa rezultātiem. Un Linns konstatējis tādus kā pasaules vidējos intelekta rādījumus atsevišķi pa gadiem. Tādā veidā viņš atklājis, ka kopš 1950. gada līdz 2014. gadam rietumnieku IQ līmenis krities par trim punktiem. Un gadījumā, ja šī “pārstulbošanās” turpināsies tādos pašos tempos, Rietumu un lielā mērā arī faktiski visas cilvēces IQ vidējais rādītājs stabili noslīdēs zem 84 punktiem, kas attiecīgajā sistēmā definējams šādi – garīga viduvējība.
Savukārt norvēģu pētnieki Bernts Bratsbergs un Ole Rogebergs savos pētījumos jau ieguvuši krietni vien satraucošākus rezultātus. Izpētot kopumā vismaz 730 000 rietumnieku IQ testu rezultātus laikā no 1970. līdz 2009. gadam, viņi atklājuši, ka eksperimentā iesaistīto cilvēku intelekts krities vidēji par septiņām ballēm vienas paaudzes laikā! Vienlaikus norvēģu pētnieki pauduši, ka šajā satraucošajā fenomenā pamatā vainojama apkārtējās vides degradēšanās, neveselīgā ēšana, vārgā izglītība un veselības aizsardzība un tas, ka visas šīs pozīcijas ar katru gadu kļūst aizvien nelāgākas. Proti, Rietumu sabiedrībā joprojām viss pārlieku virzīts uz to, lai nerosinātu nepieciešamību pieņemties prātā. Un tas neizbēgami noved pie vispārēja intelekta līmeņa samazinājuma.
Tiesa, ir arī tādi pētnieki un vērtētāji, kuri tikai groza galvas un teic: varbūt šīs degradācijas pamatā ir tieši šis kolektīvā saprāta nenovēršamais triumfs?
