– Vecāki vēlētos, lai “Atelpas brīža” laikā varētu bērnu viņa ierastajā vidē mājās kvalificētas aukles uzraudzībā… 0
– Šobrīd “Atelpas brīža” pasākums Rīgā ir paredzēts un gadiem jau nodrošināts, ka bērns tiek uz laiku nodots speciālistu aprūpē institūcijas vai slimnīcas telpās. Vecāki var aizbraukt komandējumā, ceļojumā un būt pārliecināti, ka bērns tiks pienācīgi aprūpēts, ņemot vērā viņa īpašās vajadzības. Arī šobrīd Rīgā vecākiem ir pieejams aukles pakalpojums, taču pieredze rāda, ja var izvēlēties pabalstu vai pakalpojumu, tad izvēlas materiālo atbalstu. Taču neviens sociālais pakalpojums vecāku pienākumus neaizvietos.
DI projektā aprūpe mājās bērnam invalīdam ir paredzēta par ļoti zemu cenu. Tā ir veco cilvēku aprūpes cena, turklāt tāda, kāda tā bija pirms diviem gadiem. Tā bija vēl viena no problēmām, uz ko norādījām sarunās par DI projektu. Tā cena neatbilst tirgus līmenim. Rīgā aprūpe mājās maksā 3,98 eiro stundā, bet DI ir zemāka. Jo cena tika noteikta kā vidējā cena Latvijā pirms diviem gadiem, bet toreiz tā tika rēķināta par iepriekšējo posmu, tātad – jau četriem gadiem! Ir cēlusies minimālā alga, kā arī citas izmaksas. Dienas aprūpes centra pakalpojumiem pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem cena DI projektā bija 18-19 eiro dienā, pēc Rīgas aprēķiniem tā ir 24 eiro, bet Jelgavā tie ir jau 34 eiro, tātad projekts apmaksā tikai daļu.
Projekts neparedz būt elastīgiem atbilstīgi tirgus izmaiņām.
– Mammīte stāstīja, ka, vēršoties pie fizioterapeita un citiem speciālistiem, tiek uzklausīts vecāku viedoklis, ko vajadzētu darīt. Taču viņa vēlētos speciālistus, kas ieteiktu arī ko jaunu, un uzskata, ka DI projektā būtu iespējas pie tādiem tikt.
– Tā ir vēl viena no problēmām arī pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. Šis projekts neparedz sadarbību ar veselības aprūpes speciālistiem. Tiek uzskatīts, ka DI mērķa grupas ir parasti pacienti. Tā, manuprāt, ir viena no kļūdām. Pilngadīgās personas valsts pansionātos ir regulārā psihiatra uzraudzībā. Iznākot no valsts pansionātiem, viņi kļūst par parastiem pacientiem, kas pakļauti kvotām utt. Neviens nepieskatīs, vai viņi īsteno ārstu nozīmēto terapiju, vai lieto zāles vai nē.
Attiecībā uz bērniem ir tas pats. DI projekts neparedz veselības aprūpes speciālistu piesaisti, kaut gan skaidrs, ka mērķa grupai tā ir būtiska.
Un vēl. Ja DI projekta 90 miljonus sadala uz septiņiem gadiem un 119 pašvaldībām, un zinot, ka tur ietvertas arī celtniecības un renovācijas darbu potenciālas izmaksas, tad tās nemaz nav tik lielas naudas summas. Turklāt konstatējām, ka Labklājības ministrijas noteiktās indikatīvās izmaksas ERAF līdzekļu izmantošanai, tātad infrastruktūras radīšanai, ir 2 un 3 reizes zemākas nekā faktiskās izmaksas.
– Zemākas nekā faktiskās izmaksas Rīgā?
– Domāju, ka ne tikai šeit. Pakalpojuma radīšanai cilvēkam, kas atgriežas no valsts pansionāta, tiek iezīmēta nauda – 14 000 eiro. Parēķināsim – viņam vajag gan dzīvesvietu, gan arī kādu nodarbošanos vai nu dienas centrā, vai speciālā darbnīcā vai sociālā uzņēmumā, un tas jārada no jauna. Vai par 14 000 eiro var uzcelt divas telpas? Pat neizremontēts vienistabas dzīvoklis maksā ne jau 14 000 eiro, kur nu vēl gatavs lietošanai!
Nonākam pie tā, ka ieceres ir grandiozas, bet tām paredzētie resursi neatbilstīgi: veselības aprūpei – nemaz; celtniecībai – divas vai trīs reizes par maz; sociālajiem pakalpojumiem cena ir zemāka nekā tirgus cena. Manuprāt, DI projekta rādītāji ir ne līdz galam pārdomāti un plāns ir neatbilstošs klientu un pašvaldību vajadzībām.
