Kāpēc Rīga nepiedalās 90 miljonu vērtajā projektā ģimeņu atbalstam ar “īpašajiem” bērniem 0
Autore: Dace Kokareviča, speciāli Veselam.lv
Uzzinot, ka Rīga ir viena no četrām pašvaldībām, kas nepiedalās 90 miljonus vērtajā ES ERAF fonda projektā, kur atvēlēti līdzekļi arī to ģimeņu vajadzībām, kur aug bērni ar funkcionālajiem traucējumiem, vairākas māmiņas pauda neizpratni – kāpēc? Jo Labklājības ministrija sola, ka projekta ietvaros bērniem būs pieejamas dažādu speciālistu konsultācijas, aukles pakalpojumi ģimenēs, kur aug bērniņi līdz četru gadu vecumam un tētis un mamma strādā vai mācās utt.
Daces Kokarevičas sarunas ar Rīgas Domes Labklājības departamenta direktora vietnieku Mārtiņu Mooru.
– Kādi bija apsvērumi, kāpēc Rīgas pašvaldība nepiedalās šajā projektā, jo Rīgā taču rūpju bērnu ir daudz – ap pusotrs tūkstotis?
– Pirmkārt, pieteikšanās Deinstitucionalizācijas projektā (DI), saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, ir divos soļos jeb divās pakāpēs. Pirmais bija nodomu protokola parakstīšana starp pašvaldību un Rīgas plānošanas reģionu, un otrais jau ir sadarbības līguma noslēgšana, kas apliecina dalību projektā. Rīgas pašvaldība (RP) nodomu projektu ar Rīgas plānošanas reģionu noslēdza jau 2015. gada beigās. Tas nozīmē, ka pašvaldība apliecināja vēlmi piedalīties šajā DI projektā, tomēr ar vienu atrunu. RP nepiekrita tiem nosacījumiem, kas projektā ir attiecībā uz valsts pansionātos esošajiem klientiem (tautā dēvēto psihoneiroloģisko pansionātu klientiem). Projekts paredz, ka 700 personas visa projekta laikā no Latvijas tiks deinstitucionalizētas, tas ir, pārvietotas no dzīves pansionātā uz pašvaldībām. Klienti brīvi var izvēlēties, uz kurieni pārcelties, un mēs apzināmies, ka lielākā daļa varētu izvēlēties Rīgu, varbūt Pierīgu, kā savu dzīves vietu. Un līdz ar to Rīgai ir jārēķinās, vai var uzņemties projekta ietvaros šādas saistības – izmitināt šeit visus, kas to vēlēsies.
Faktiski Rīga vēlas piedalīties DI projektā. Tomēr Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, kā arī Labklājības ministrija nepiekrīt šai mūsu atrunai, sakot – vai nu jūs piedalāties ar visiem nosacījumiem, vai nepiedalāties nemaz. Līdz ar to mēs neesam noslēguši sadarbības līgumu. Jo lielākā aktivitāšu grupa vērsta uz pašreizējiem valsts pansionātu iemītniekiem. Tur ir visvairāk neskaidrību un neatbildēto jautājumu. Domāju, ka arī citās pašvaldībās, lai ierādītu pansionātu klientiem jaunas dzīvesvietas, ir nepieciešams izremontēt ēkas, bet mūsu gadījumā – pat uzcelt jaunas ēkas. Jo klientiem ir jābūt, kur dzīvot, nodarboties un varbūt pat kur strādāt. Bet šobrīd DI paredzēts, ka ēku uzcelšana un renovācija ir tikai projekta beigās. Tātad – sākumā mums ir jāapņemas uzņemt viņus un tikai pēc tam no ERAF līdzekļiem varēs uzbūvēt. Un tikai tāpēc mēs nepiedalāmies projektā, no kura var finansēt pakalpojumus bērniem ar invaliditāti. Tā gan ir ļoti neliela šī projekta sastāvdaļa.
Rīgā jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, kopš tika izveidoti pirmie pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem, ir šī deinstitucionalizācijas pieredze. Un te sen jau notiek šis process, ja ar to saprotam pakalpojumu tīkla izveidi šīm mērķa grupām.
Departamenta mājaslapā publicētajās gadagrāmatās var redzēt, ka mums ir pakalpojumi bērniem ar invaliditāti.
Nevarētu teikt, ka tie ir ļoti daudzskaitlīgi. Bet vecāku, kam ir bērni invalīdi, divas galvenās vajadzības ir bērnu medicīniskā rehabilitācija un integrēta izglītība. Sociālie pakalpojumi ir vērsti uz to, lai ģimenē ar bērnu invalīdu saglabātu ģimenes attiecības un lai atvases varētu kontaktēties ar līdzaudžiem.
Sociālais atbalsts vēl vērsts uz to, kā tuviniekiem un līdzcilvēkiem labāk komunicēt, nodrošināt specializēto transportu, lai bērni var pārvietoties, varbūt palīdzēt apgūt īpašas prasmes gan pašam bērnam, gan ģimenes locekļiem.
Vecākiem rūp bērnu veselība, fiziskā un garīgā veselība un pamatizglītības ieguve. Ja viss pārējais – medicīniskā rehabilitācija, veselības aprūpe un iekļaujošā izglītība – ir nodrošināti, tad sociālais pakalpojums ir tikai kā savienojuma posms. Bet, ja nav pirmā un otrā, tad bieži vien vecākiem šis sociālais pakalpojums nav prioritāte.
Sociālie pakalpojumi bērniem invalīdiem – kā dienas aprūpes centri, dažāda veida programmas – ir specifiski un dārgi. Bet tie paši pakalpojumi, kas iekļauti DI programmā, šobrīd Rīgā ir pieejami. Faktiski DI projektā iekļauto pakalpojumu klāsts paņemts no Rīgas pieredzes – tas pats “Atelpas brīdis”, psihologu konsultantu pieejamība. Tas, kas Rīgā jau ir bijis, priekš Latvijas ir kas jauns.
– Viena no māmiņām, kam ir astoņgadīgs bērns ar kustību traucējumiem, teica, ka interesējusies par pakalpojumu “Biofeedback metode” – par desmit reizēm ģimenei būtu jāmaksā 887 eiro.
– “Biofeedback” ir alternatīva metode medicīniskajā rehabilitācijā, kā attīstīt bērna fiziskās funkcionēšanas spējas. Tā notiek ārsta uzraudzībā. Šī metode nav iekļauta valsts apmaksāto rehabilitācijas pakalpojumu klāstā.
Šāda veida piedāvājumi ik pa laikam nonāk labklājības departamenta redzes lokā. Bet diemžēl medicīniskā rehabilitācija nav pašvaldības autonomā funkcija.
DI projektā medicīniskā rehabilitācija nav iekļauta.
– Bet, piemēram, ūdensdziedniecība? Māmiņa stāstīja, ka Rīgā diemžēl nav baseina, uz kuru aizvest bērnu, kas pārvietojas ratiņkrēslā.
– Tā atkal ir medicīniskā rehabilitācija. Šobrīd jebkurš veselības aprūpes pakalpojums ir finansēts no valsts budžeta. Valsts finansētā veselības aprūpes sistēma nav atsaucīga to ģimeņu vajadzībām, kurās ir bērni ar invaliditāti. Diemžēl pašvaldība to nevar ietekmēt. Šobrīd sociālā atbalsta integrācija ir problemātiska, jo veselības aprūpes finansējums, pirmkārt, ir par mazu, bet otrkārt, nav vērsts uz to, lai veicinātu, ka šie pakalpojumi tiek saņemti vienkopus, piemēram, ka medicīnas speciālisti strādātu pašvaldības sociālās aprūpes centrā.
