Kāpēc pūst sīpoli? 1
“Audzēju sīpolus no sēkliņām. Izaug skaisti, bet neprotu uzglabāt. Glabāju istabā pie mūrīša, bet sīpoli pūst. Varbūt tur vainīga sīpolmuša?” Lora Barlote Madonas novadā
Inficējas jau uz lauka
Visbiežāk sīpoli pūst kakla puves vai bakteriālo puvju dēļ. Infekcijas uzglūn jau audzēšanas periodā, kamēr sīpoli vēl ir uz lauka. Sīpolu kakla puvi izraisa sēne, tās sklerociji saglabājas augsnē un pavasarī sadīgst, veidojot micēliju, uz tā savukārt attīstās sporas. Tās izplatās ar vēju un viegli nonāk uz lapām. Sporu dīgšanu veicina mitrs laiks. Parasti inficēšanās ilgu laiku paliek neievērota, jo nav ārēju pazīmju vai arī tās ir grūti pamanāmās. Patogēnu sporas inficē sīpolus to mehānisko bojājumu vietās. Katrs plīsums, pušums, krusas vai kaitēkļu radīts bojājums sulo, radot labvēlīgu vidi sporu dīgšanai un atvieglo micēlija iekļūšanu audos. Sīpolu inficēšanos veicina arī lapu nopļaušana pirms ražas novākšanas, jo parasti šajā laikā gaisā lidinās ļoti daudz sporu. Smidzināšana ar fungicīdiem tūlīt pēc lapu nopļaušanas nav visai efektīva: sporas ir daudz mazākas par darba šķidruma pilieniem, tāpēc tās vieglāk nokļūst griezuma vietā.
Laika posmā starp sīpola nobriešanu un novākšanu micēlijs pa lapas vadaudiem nonāk (izaug) līdz sīpola kaklam un inficē sulīgās zvīņas. Infekcija var saglabāties arī sīksīpolos. Sīpoli, ko audzē ar tiešo sēju no sēklām, inficējas vēlāk, tātad sākotnēji cieš mazāk. Taču, ja inficētos sīpolus pēc novākšanas žāvē +25 °C temperatūrā, micēlijs no lapu atliekām ļoti strauji pārvietojas uz sulīgajām zvīņām. Sīpolu žāvēšana +30 °C temperatūrā aizkavē micēlija augšanu, tomēr pilnībā to neaptur. Arī uzglabāšana siltumā veicina slimības attīstību. Sīpola kakla vieta kļūst mīksta, nomizojot vai pārgriežot sīpolu, redzams, ka sulīgās zvīņas kļuvušas brūnas, pelēkas vai pat melnas. Vēlāk infekcija nonāk pat līdz sīpola pamatnei, un sīpols daļēji vai pilnībā sapūst. Dažkārt uz tā ir redzami arī paši sklerociji.
Kā ierobežot?
Ir svarīgi ievērot augseku. Tātad vienā un tai pašā laukā sīpolus drīkst audzēt pēc trim četriem gadiem. Lai veicinātu augsnes mikrobioloģisko aktivitāti un mazinātu šo infekciju izplatību, ieteicams bagātināt augsni ar kādu no trihodermīniem (zinātnisko pētījumu dati liecina, ka, iestrādājot augsnē Trichoderma harzianum, augi līdz 40 cm augstumam ir aizsargāti no pelēkās puves infekcijas).
Cīņai ar sīpolu kakla puvi Latvijā atļauts lietot divus ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus: Amistārs 250 s.k. un Signum d.g., bet tie abi reģistrēti 2. klasē, tātad pieejami tikai attiecīgi apmācītiem lietotājiem.
Ja vien iespējams, labāk sīpolus novākt, kad lapas nožuvušas uz lauka. Nav pareizi tās nopļaut pirms sīpolu novākšanas.
Pēc novākšanas jau dažu dienu laikā jācenšas nožāvēt sīpola kaklu sausu, lai novērstu micēlija nonākšanu sīpolā.
Bakteriozes
Sīpolu puves cēlonis var būt arī bakteriāla infekcija (izraisa baktērijas Pseudomonas sp. un Erwinia carotowora). Šīs baktērijas mīt augsnē un, ja tajā par daudz mitruma, inficē sīpolus. Piemēram, pērn augustā dažviet divas trīs dienas un ilgāk uz lauka stāvēja peļķes. Šādos apstākļos inficēšanās ar bakteriozēm ir ļoti iespējama. Pret baktērijām varētu līdzēt tikai antibiotikas, bet Latvijā un arī citās ES valstīs to lietošana dārzeņiem nav atļauta. Ko darīt? Rudenī pēc ražas novākšanas vai pavasarī pirms sīpolu sējas ieteicams bagātināt augsni ar derīgiem mikroorganismiem (piemēram, ar Biomiksu B-J p) vai kompostu, kas pagatavots ar Biokompostētāja B-J p. palīdzību – tas ievērojami palielina sugu daudzveidību augsnē un mazina baktēriju briesmas. Cits risinājums – sīpolus, kas kādu laiku mirkuši ūdens peļķēs, izmanto pārtikā vai pārdod pašus pirmos (kamēr kvalitāte vēl laba), bet neliek uzglabāšanai.
Jāņem vērā, ka sīpolu uzglabāšana siltumā (pie mūrīša) paātrina infekciju attīstību. Glabāšana aukstumā (-2…0 °C temperatūrā) to aizkavē, tomēr neaptur.
