Māris Antonevičs: Kāpēc prezidents izslēdz sevi no spēles? 21
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diez vai Satversmes tiesas tiesneša amats sabiedrībā tiek uztverts kā politiski vai ekonomiski ietekmīgs. Protams, Satversmes tiesa (ST) ar saviem lēmumiem var ietekmēt politisko procesu, pat likt mainīt vēlēšanu datumu (nesenais gadījums ar Varakļānu un Rēzeknes novadu), tāpat tā var kļūt par platformu ideoloģiskajām cīņām, kas izteiktāk kļuvis laikā, kad šo iestādi sāka vadīt Sanita Osipova, tomēr kopumā jāšaubās, vai kādam ārpus politiskās elites “sāp galva” par to, kurš kļūs par tiesnesi.
Tieši tāpēc var rasties pārsteigums, ka par to ik pa laikam notiek tik dedzīgas cīņas.
Medijos joprojām aktīvi tiek apspriesti Valsts prezidenta Egila Levita centieni panākt Saeimas vairākuma atbalstu savas padomnieces Irēnas Kucinas kandidatūrai, zvanot divām “Attīstībai/Par” deputātēm un aicinot viņas savā frakcijā “nokārtot jautājumu”.
Te gan veidojas divas atšķirīgas tēmas: šaurāka – tas, kas attiecas uz Satversmes tiesu, plašāka – prezidenta lomu politiskajos procesos. Otrā, protams, ir daudz svarīgāka, ņemot vērā, ka dzīvojam krīzes apstākļos un tas pieprasa Valsts prezidenta aktīvāku iesaisti, it īpaši, ja valdībai (un parlamentam) ar to iet kā pa celmiem.
Ja runā par ST, tad šī nav pirmā reize, kad tiesneša izvēli pavada aizkulišu intrigas. Piemēram, 2010. gadā aizdomīga likās Tautas partijas uzstājīgā vēlme panākt savas Saeimas frakcijas vadītājas Vinetas Muižnieces nonākšanu amatā. Tā kā Muižniece bija pietuvināta partijas līderim Andrim Šķēlem, bija pat versija par viņa personīgo ieinteresētību tiesas sastāvā un varbūt pat kādiem tālejošiem mērķiem.
Uzstājība atmaksājās, un Muižniece ieguva amatu, ātri gan to zaudējot, kad nāca gaismā veci grēki (dokumentu viltošana Saeimā). Tagad drīzāk var pieņemt, ka Tautas partijai īpašas intereses par ST kā institūciju tolaik nebija, drīzāk jau Šķēles vēlme parūpēties par sev uzticamu cilvēku tālāko karjeru – paternālisms, kam citi politiskie spēki neuzskatīja par vajadzīgu traucēt.
Asākā politiskā cīņa bija pērn, kad amatam tika izvirzīti pieci kandidāti un īpaši ieinteresēta izskatījās “Attīstībai/Par” vēlme iedabūt tiesā savu favorīti Inesi Ņikuļcevu.
Viņai, starp citu, arī ir radniecīgas saites ar vienu redzamu partijas aktīvistu, lai gan lielākas pretenzijas bija ne pret to, bet pret juristes ideoloģiskajām pozīcijām un arī to, ka viņa bijusi Aivara Lemberga advokāte.
Un te nu nonākam līdz pašreizējam brīdim, kad Valsts prezidents Egils Levits aizliek labu vārdu par savu padomnieci, bet “Attīstībai/Par” to steidz izmantot, lai kandidāti “nobombardētu”. Atkal jau – redzamas ne tik daudz politiskās vai kādas citas cīņas, cik paternālisms, vēlme palīdzēt.
Bet tādā ziņā “Attīstībai/Par” intereses ir diezgan līdzīgas, jo aiz sašutuma par “mulsinošo” Levita zvanu un stāstiem par sasteigto kandidātu izraudzīšanās procesu acīmredzami stāv vēlme tomēr panākt atbalstu Ņikuļcevai.
Situācija, protams, neveikla, it īpaši tādā interpretācijā, kā tā nonākusi medijos. Taču sliktākais ir, ka Valsts prezidents tik viegli ļauj sevi izslēgt no spēles tieši laikā, kad viņa iesaiste būtu īpaši svarīga. Jau tagad netrūkst viedokļu, kas pauž vilšanos un neattaisnotas cerības.
“2015. gadā dedzīgi iestājos par Egilu Levitu kā Latvijas prezidentu. Šodien, godīgi atzīstot un maigi izsakoties, viņa rīcība šajā amatā mani nesajūsmina,” tviterī raksta publicists, bijušais politiķis Ilmārs Latkovskis. Ir arī citas līdzīgas atziņas.
Levitam priekšā it kā ir plašs spēles laukums, kurā viņš varētu darboties ne mazāk aktīvi kā savulaik Valdis Zatlers, mēģinot mazināt sociālo spriedzi 2008.–2009. gada ekonomiskās krīzes laikā (atcerēsimies plānus, ultimātus partijām u. tml.). Pat ja prezidents līdz šim bijis valdības bezierunu balsts, tas nenozīmē, ka šai pozīcijai jābūt nemainīgai.
Taču nu viņš pats (nu labi, ar “Attīstībai/Par” viltīgu iesaisti) sevi ir nostatījis tādā kā pata stāvoklī, kad neviens gājiens īsti neder. Prezidents it kā apgalvojis, ka sāks kritizēt valdību un “Attīstībai/Par” ministrus, ja tiks traucēta Kucinas apstiprināšana amatā.
Tagad iznāk, ka Levitam, lai kliedētu šīs aizdomas, valdība un ministri jāslavē. Jāstāsta, cik labi veselības ministrs Daniels Pavļuts cīnās ar Covid-19, cik lieliski ar robežas nostiprināšanu tiek galā iekšlietu ministre Marija Golubeva. Diez vai kāds to saprastu, jo realitāte ir cita. Vienmēr, protams, paliek variants klusēt. Diemžēl arī tas ir slikts gājiens.
