Māris Antonevičs: Kāpēc premjers runā aplamības 91
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iedomāsimies situāciju, ka stadionā notiek skriešanas sacensības, bet ne visi uz starta izgājušie ir vienādās pozīcijās. Dažam kaklā pakārta pamatīga svaru bumba, citam vispār sasietas kopā kurpju auklas – tā, ka viņš pat īsti paklunkurēt nespēj.
Atskan starta šāviens, un iznākums ir diezgan loģisks – tie, kam radīti dažādi apgrūtinājumi, atskrien pēdējie, daži vispār nav spējuši veikt distanci. Organizatori atvainojas, ka “tādi diemžēl ir noteikumi”, taču uzmundrina atpalicējus, jo šīs esot īslaicīgas grūtības, kas tiks kompensētas.
Seko jauni skrējieni, taču aina īpaši nemainās. Tie, kam piesietas svaru bumbas, nespēj uzlabot rezultātu, bet visu laiku nīkulīgi velkas nopakaļus.
Līdz organizatoru galvenais pārstāvis norāda, ka šāda situācija nevar turpināties mūžīgi un tiem, kas nespēj piemēroties jaunajiem apstākļiem (tas ir – noteikumiem), būtu pašiem jāmaina nodarbošanās. Jāpāriet, piemēram, uz kārtslēkšanu vai zolītes spēlēšanu. Varbūt vispār jāmet sportošanai miers un jāslauka putekļi stadiona tribīnēs, bet tā jau, tā teikt, ir katra paša izšķiršanās.
Šis tēlainais salīdzinājums ir domāts, lai no citas puses paskatītos uz valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) šīs nedēļas izteikumu intervijā Latvijas Televīzijai, komentējot tūrisma un viesmīlības nozares pārstāvju neapmierinātību ar situāciju.
“Tas izaicinājums, kas mums kā sabiedrībai ir, ka mēs nevaram mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību, ja uzņēmējdarbība nav īpaši pieprasīta,” norādīja Kariņš. Viņaprāt, notiek pieprasījuma maiņa un sabiedrības uzvedības maiņa. Pēc diviem Covid-19 pandēmijas gadiem sabiedrības patēriņš esot mainījies un uzņēmējiem jācenšas pārveidot savu darbības modeli, jo “mēs kā sabiedrība no saviem nodokļiem nevarēsim mūžīgi uzturēt uzņēmējus”.
Uz teikto jau reaģējusi uzņēmējus pārstāvošā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tās vadītājs Aigars Rostovskis paziņojis: “Publiski izskanējušais Ministru prezidenta apgalvojums, ka sabiedrība no saviem nodokļiem uztur uzņēmējus, ir pilnīgi aplams, uzņēmējus aizvainojošs un nepamatoti šķeļ sabiedrību. Ņemot vērā, ka naudu valsts budžetā nopelna pamatā uzņēmēji un viņu komandas, es aicinu Ministru prezidentu publiski atvainoties visiem uzņēmējiem par šo aizvainojošo un nepatieso apgalvojumu.”
Kas tad ir aplami? Lielākā problēma te ir atšķirīgajā izpratnē par brīvo tirgu, kas pats visu noliek savās vietās.
Kariņa izpratnē Latvijā ir šāds brīvais tirgus, un to, ka dažiem bizness vairs neiet labi, nosaka šī tirgus diktēts pieprasījuma zudums. Turpretī uzņēmēju ieskatā Latvija pašlaik ir tālāk no brīvā tirgus nekā jebkad kopš neatkarības atgūšanas, jo ir ieviesti dažādi mākslīgi ierobežojumi.
Cilvēki nav labprātīgi mainījuši paradumus, viņiem tie ir uzspiesti. Turklāt nav arī zināms, vai viņi tikai pacieš un gaida, kad viss atgriezīsies vecajās sliedēs, lai atkal masveidā ceļotu, ietu uz restorāniem, pasākumiem, sporta klubiem un tā tālāk, vai tiešām šis viss ir neatgriezeniski aizvietots ar lielekrāna televizoriem, dabas baudīšanu un citām nedaudzajām izklaidēm, kas pēdējo divu gadu laikā bijušas pilnvērtīgi atļautas.
Lai kaut ko spriestu par sabiedrības uzvedību un pieprasījumu, būtu jāatjauno dabiskā situācija, taču to neviens šobrīd nesola.
Savukārt izkropļota tirgus apstākļos nevar runāt tādās kategorijās, kā to dara Kariņš.
Var, protams, diskutēt, kas tad ir tas, kas kropļo tirgu, – cik daudz tā ir pati pandēmija kā “nepārvarama vara” un cik daudz valdība, kas, mēģinot novērst tās sekas, ievieš ierobežojumus un izvirza dažādas (bieži haotiskas un nekonsekventas) prasības un noteikumus.
Valdības pārstāvji noteikti iebildīs, ka viņi tikai pieņem spēles noteikumus, ko diktē vīruss, jo tāpat dara arī citur pasaulē un mēs neesam nekāds izņēmums. Tomēr arī te situācija ir dažāda. Ir liela atšķirība starp dažādām valstīm un to rīcības modeļiem, kas arī atšķirīgi ietekmē to ekonomiku.
To, ka Covid-19 ir faktors, kas jāņem vērā, domājams, neapstrīd arī uzņēmēji, tomēr viņi vēlas vismaz vienlīdzīgus noteikumus, kādi ir tuvākajās kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā. Konkurences tirgū starp valstīm robežas ir nosacītas, sacensības notiek ne jau tikai mūsu pašu mazajā arēnā, bet plašākā mērogā, un mūsu uzņēmējiem tiek uzkārta kaklā svaru bumba, kādas nav kaimiņiem.
Turklāt, ja Kariņš tiešām ir tik pārliecināts par teikto, tad kā šī nostāja iet kopā, piemēram, ar lidsabiedrības “Air Baltic” stutēšanu, kas taču tāpat cieš no pieminētās “pieprasījuma un sabiedrības uzvedības maiņas”.
Tomēr te atteikums nekad nav bijis, un šādos brīžos visi ar premjeru priekšgalā ir ļoti saprotoši un pārliecināti, ka aviācijā drīz viss atkal ies uz augšu.
