Kāpēc policistam jāzina šofera alga? 0
Es nekad neesmu sēdējusi pie stūres, un varbūt tādēļ man nav nācies izdzīvot visu to izjūtu gammu, kāda gāžas pār tiem, kurus aptur ceļu policija. Jāteic, cilvēki formas tērpā man diemžēl neiedveš drošību.
Šovasar sagadījās tā, ka, iebraucot Madonā, automašīnu, pie kuras stūres sēdēja kundze, apturēja ceļu policists. Nesapratām, kas noticis. Policists visai nikni teica, ka neesot ieslēgtas tuvās gaismas. Paņēmis kundzes dokumentus, viņš jautāja, kur viņa strādājot, kādā amatā un kāda esot viņas alga. Es vēlāk nožēloju, ka tobrīd iekodu mēlē un nepajautāju, ar kādām tiesībām viņš izjautā par algu. Man ir nelāgas aizdomas, ka tas bija mājiens – “proties taču”. Mēs diemžēl bieži apjūkam situācijās, kuras nākas piedzīvot pirmoreiz, jo šķiet, ka ar savu iejaukšanos lietu var vēl vairāk sarežģīt. Policists diezgan ilgi bija prom, līdz, noskaidrojis, ka kundzei 17 gadu laikā nav bijis pārkāpumu, atgriezās un paziņoja, ka viņa šoreiz tiekot sveikā ar brīdinājumu.
Pilsonis mūsu valstī no dažādu iestāžu apdraudējumiem īstenībā ir pilnīgi nepasargāts. Arī tad, ja viņš ir likumpaklausīgs. Visu laiku tiek runāts, ka vajag domāt pozitīvi un uz dzīvi skatīties gaiši. Cik spēju, es to arī daru, taču ik reizi, saņemot kādu oficiālu vēstuli, nodrebinos, jo zinu – atkal būšu kaut ko izdarījusi nepareizi.
Tā man un daudziem notiek platību maksājumu sakarā. Es būtu pagalam pārsteigta, ja kāda iestāde kaut reizi atsūtītu pateicību, ka tai ir prieks ar mani sadarboties.
Tas, ka cilvēktiesības nekad netiek minētas kopā ar pienākumiem, nemitīgi rada dažādus sarežģījumus. Viss sākas jau bērnībā, kad bērnu tiesības paplašina līdz visatļautībai. No vienas puses, tās tiešām ir ļoti trauslas un bieži tiek pārkāptas, no otras – pārspīlētas, kā tas pēdējā laikā izskan īpaši nejēdzīgajā reklāmā, kas darba ņēmējus aicina darba devējam neizpaust nedz savu vecumu, nedz veselības stāvokli. Es varu iedomāties, kā jūtas darba devējs, kurš nedrīkst zināt pat iespējamā darbinieka vecumu. Kā gan kādu var pieņemt darbā, par viņu neko nezinot? Arī darba devējam taču ir savas tiesības.
Dzīve mūs pārbauda ar pacietības mēru. Diemžēl bezgalīgā pacietība bieži kļūst par mūsu nelaimi. Laikā, kad valdības vīri un sievas piesauc kultūru kā prioritāti, Latvijas bibliotēku darbinieki, izrādās, strādā saīsinātu darba nedēļu un aizvien vēl saņem nožēlojami mazas algas. Viņi diemžēl visu laiku ir klusējuši, līdz beidzot arī viņu pacietības mērs ir pilns. Tā kā daudzās mājās grāmatas vairs nav cieņā, bibliotēkas kļūst par mūsu garīgo dārgumu vienīgajām krātuvēm. Cilvēks, ienākot bibliotēkā, bieži jūtas kā apmaldījies, un tad ir svarīgi, lai tuvumā būtu kāds, kas zina burvju vārdus: “Sezam, atveries!”
