Latvieši “vilcina” sarunas un uzstāda “nepieņemamas prasības”. Kāpēc pirms 100 gadiem Ļeņins ieteica iebrukt Latvijā? 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Rīgā ritēja Latvijas – Padomju Krievijas miera sarunas. Kaut pēc dažām dienām (11. augustā) sekoja līguma parakstīšana, saspringums saglabājās teju līdz pēdējam mirklim.
Minētajā datumā Padomju Krievijas delegācijas vecākais sekretārs Ivans Lorencs telegrafēja uz Maskavu, ka latvieši “vilcinot” sarunas un uzstādot “nepieņemamas prasības”.
Sūdzēšanās iemesls bija Jāņa Vesmaņa vadīto Latvijas sarunvedēju pūles panākt, lai lielinieki atdotu kaut daļu kara laikā uz Krieviju aizvesto lokomotīvju un vagonu.
Maskavā kaulēšanos uzskatīja par lielu nekaunību – Padomju Krievija tobrīd bija veiksmīgi ielauzusies Polijā, sarkanā armija atradās pie Varšavas un šķita, ka “buržuāzijas vara” Polijā tūlīt, tūlīt tiks gāzta.
Eiforijā lielinieku vadonis Ļeņins ieteica padarīt latviešus pielaidīgākus, organizējot privātās drēbēs pārģērbtu sarkanarmiešu iebrukumu Latvijā, kur iebiedēšanas nolūkā derētu “pakārt vairākus kulakus, muižniekus un garīdzniekus”.
Arī Latvijā un Igaunijā strādājošie rietumvalstu pārstāvji tobrīd nopietni rēķinājās ar padomju iebrukumu Baltijā, kas šķita neizbēgams tūlīt pēc Polijas krišanas.
Rietumvalstis jau gatavoja savu pilsoņu evakuāciju caur Baltijas ostām. Tomēr Mihaila Tuhačevska komandētais Padomju Krievijas karaspēks pie Varšavas tika sakauts un patriekts.
Kas attiecas uz lokomotīvēm, tad Latvijai izdevās “izspiest” no Padomju Krievijas vien 110 lokomotīves (no kurām nebojātas 38) un 1160 vagonus. Bet prasītas bija 553 reiz aizvestās lokomotīves un 14 000 vagonu…
9. augustā Vesmaņa vasarnīcā Dzintaros abas puses saskaņoja galīgo līguma teksta variantu.
Ivans Lorencs līdz 1939. gadam turpināja strādāt PSRS ārlietu dienestā, līdz savējie viņu arestēja un 1941. gada 7. jūlijā nošāva “par līdzdalību kontrrevolucionārā teroristiskā organizācijā un spiegošanu”.
