Kāpēc piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās 54
Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā kandidēs 272 personas no 16 partijām. Ar kandidātu sarakstiem un partiju programmām var iepazīties vietnē: epv2024.cvk.lv. Latviju Eiropas Parlamentā pārstāvēs 9 deputāti. Katra pilsoņa pienākums ir izdarīt savu izvēli 8. jūnijā gaidāmajās vēlēšanās. To, kāpēc tas ir tik svarīgi, jautājām ekspertiem un viedokļu līderiem.
Edgars Rinkēvičs, Valsts prezidents:
– Lai arī Eiropas Parlamenta darbs var šķist tāls, tomēr Latvijai šobrīd tas ir būtiski divu apstākļu dēļ, proti, Latvijas un Eiropas drošības stiprināšana gan Krievijas agresijas pret Ukrainu dēļ, gan citu apdraudējumu novēršanai. Otrkārt, saistībā ar daudzu Eiropas Savienības likumu pieņemšanu, kas skar mūsu individuālo dzīvi, kā arī Eiropas Savienības budžetu, dažādus regulējumus ekonomikai un sociālajai politikai, un labākai mūsu dzīves kvalitātei. Neaizmirsīsim, ka Eiropas Parlaments kopā ar Eiropas Savienības Padomi ir lēmumu pieņēmēji. Vēlētāji var izšķirt, kādi būs Eiropas Parlamentā pārstāvētie deputāti, kuriem viņi uzticas – pieredzes, ideju, personības vai kādu citu iemeslu dēļ, vai arī būs ievēlēti cilvēki, kuri savu laiku Eiropas Parlamentā pavadīs nelietderīgi. Domāju, ka pašreizējais partiju un kandidātu piedāvājums ir tāds, kas var pārstāvēt dažādu viedokļu, pārliecību un ideoloģiju cilvēkus. Ja Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalīsies neliels cilvēku skaits, deputāti joprojām pārstāvēs Latviju, taču nebūs sadzirdama visas Latvijas balss.
Kristīne Saulīte, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja:
– Piedalīšanās vēlēšanās ir visspēcīgākais veids, kā ikviens balsstiesīgs indivīds var izteikt savu gribu. Nereti cilvēki saka, ka nezina, par ko balsot, vai atrunājas ar frāzi, ka tur visi vienādi. Tā gluži nav. Katrai partijai ir savas programmas, savi cilvēki, un ir svarīgi pirms vēlēšanām iepazīties ar partiju redzējumu. Pat ja kandidātu vidū neizdodas atrast savus favorītus, ir svarīgi izvēlēties kaut vai mazāk netīkamāko partiju. Pretējā gadījumā atdodam iespēju kādam citam, kurš, iespējams, ir ar diametrāli pretēju viedokli. Būtībā tas nozīmē – neejot uz vēlēšanām, tiek ļauts citiem izdarīt izvēli paša vietā. Pašvaldību vēlēšanas parasti cilvēkiem vieglāk sasaistīt ar savu ikdienas dzīvi, jo viss, kas saistīts ar norisēm pašvaldībā un tuvējā apkaimē, uzrunā ļoti tieši. Saeimas vēlēšanu kontekstā savukārt vēlētājiem ir būtiski, kurp visa Latvija tiek virzīta un vadīta. Un it kā jo tālāk no mājas sliekšņa ir vēlēšanu subjekts, jo mazāk saistām to ar sevi. Taču, neraugoties uz to, ka Eiropas Parlamenta galvenais centrs atrodas Briselē, jāpatur prātā, ka mēs esam daļa no Eiropas Savienības. Mums ir dota iespēja ievēlēt deviņus cilvēkus, kuri pārstāvēs mūsu valsti Eiropā. Savā ziņā tā ir pat lielāka atbildība, jo kandidāti, kuri tiks ievēlēti Eiropas Parlamentā, runās mūsu valsts un ikviena vēlētāja vārdā. Tāpat vērts padomāt par ikdienišķām lietām un procesiem mums visapkārt, kas realizēti ar Eiropas Savienības finansējumu. Arī tas ir veids, kā Eiropas Parlamenta lēmumi skar mūs visus tieši un vietējā mērogā. Tāpēc aicinu katru rūpīgi iepazīties ar partiju pro¬grammām un sekot līdzi debatēm publiskajā telpā.
Marta Rībele, Eiropas Parlamenta biroja Latvijā vadītāja:
– Dalību vēlēšanās bieži dēvē par pilsoņa pienākumu, taču es uzskatu, ka tā drīzāk ir privilēģija. Tepat mums kaimiņos ir valstis, kurās vēlēšanās gan var piedalīties, taču neko izvēlēties tajās nav iespējams. Latvijā mēs 8. jūnijā varēsim izvēlēties starp 16 sarakstiem un vairāk nekā 270 kandidātiem. Cilvēki, kurus ievēlēsim, lems par Eiropas likumiem, sākot ar Eiropas Savienības budžetu un atbalstu Ukrainai un beidzot ar tik ikdienišķām lietām kā nekavējoties izpildīti pārskaitījumi no konta vienā bankā uz citu banku. Aptuveni 80% Latvijas likumu tiek pieņemti, balstoties uz Eiropas Savienības lēmumiem. Piedaloties vēlēšanās, mēs izvēlamies, kas būs cilvēki, kuri pieņem Eiropas likumus.
Deputāti Eiropas Parlamentā veido politiskās grupas – līdzīgi kā frakcijas Saeimā. Tajās darbojas radniecīgu partiju deputāti no vairākām Eiropas valstīm. Tas nozīmē, ka no Latvijas ievēlētie deputāti veidos nevis deviņu deputātu bloku, bet pievienosies politiskajām grupām, un tajās valstij, no kuras deputāts ievēlēts, nav izšķirīgas nozīmes. Arī mazu valstu deputāti kā ziņotāji bieži ir atbildīgi par nozīmīgu likumu virzību Eiropas Parlamentā. Parlamenta priekšsēdētāja Roberta Metsola ir no Maltas – vismazākās Eiropas Savienības dalībvalsts. No Latvijas jebkurā gadījumā tiks ievēlēti deviņi Eiropas Parlamenta deputāti – vienalga, cik cilvēku piedalīsies vēlēšanās. Nepiedalīties vēlēšanās nozīmē atdot lēmuma pieņemšanu citiem.
Politiķi pirms vēlēšanām nāk klajā ar solījumiem – tas ir dabiski. Taču svarīgi saprast, kādas ir Eiropas Savienības pilnvaras un līdz ar to Eiropas Parlamenta iespējas pieņemt lēmumus. Piemēram, kultūras vai izglītības jomā būtiskos lēmumus pieņem valstis pašas, un Eiropas Savienība nenosaka, kas rakstāms mācību grāmatās. Līdzīgi arī minimālo algu nosaka valsts pati, pat ja Eiropas Parlaments nesen apstiprināja standartus, kā tā aprēķināma. Tāpēc būtiskas ir zināšanas, kas ļauj kritiski izvērtēt solījumus un vēlāk pašiem nepiedzīvot vilšanos.
Dainis Īvāns, žurnālists, scenārists, pirmais Latvijas Tautas frontes vadītājs, atmodas laika līderis:
– Pirms apaļiem 35 gadiem okupētajā Latvijā notika pirmās puslīdz brīvās (vēlēja arī okupācijas armijas kontingents) PSRS tautas deputātu vēlēšanas (piedalījās 86% balsstiesīgo), kas latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, par spīti komunistu, Interfrontes un krievu pasaules sīvai pretestībai, deva iespēju Maskavā izveidot Baltijas deputātu grupu, kā arī tiešā un pārnestā nozīmē sadoties rokās Baltijas ceļā uz Eiropu. Jau pēc dažiem mēnešiem Kremlis baltiešu pieprasītā balsojumā bija spiests atzīt ilgi slēpto Maskavas un Berlīnes 1939. gada vienošanos okupēt Baltijas valstis par noziedzīgu un spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža. Tas savukārt sekmēja Latvijas Tautas frontes uzvaru 1990. gada 18. marta Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās (piedalījās 81% balsstiesīgo) un deva tautas mandātu ievēlētajiem deputātiem 1990. gada 4. maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību.
Dalība jebkurās brīvas valsts vēlēšanās ir privilēģija un pienākums. Gaidāmās nav izņēmums. Ar to atšķirību, ka pirms 35 gadiem Latvijas un latviešu izdzīvošanu varēja garantēt tikai atbrīvošanās no uzspiestās savienības ar Maskavu, kamēr tagad mūsu drošība un labklājība atkarīga no pašu izraudzītās Eiropas vienotības. Skaidrs, ka šajās vēlēšanās to ar draudiem, viltu, aģentu un noderīgu idiotu mobilizēšanu Kremlis centīsies graut. Gan jau atmaskotās aģentes Ždanokas šūdināto Interfrontes jeb krievu pasaules karogu pacels kāds cits. Gan eiroparlamentārietis un kandidāts Nils Ušakovs piemirsīs, kā interesēs 2012. gadā mudinājis krievu valodu celt Latvijas valsts un līdz ar to arī Eiropas oficiālās valodas godā. Varbūt arī poļu zemnieki taisnosies, ka ne jau ar krievu karogiem uz traktoru purniem bloķējuši Ukrainas robežpunktus un izbēruši ukraiņu asiņu slacītos graudus.
Varbūt nepatiesības izplatīšanā nesen atmaskotais Latvijas lauksaimnieku protestu vadonis vēlēšanu gaitā aicinās balsot par kandidātiem, kas ar meliem mācētu gūt kādu privātu labumu, privilēģijas un Eiropas naudu uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Varbūt. To varam piedzīvot. Taču jāapzinās skaudrā patiesība, ka Eiropas valstīm, kas līdz šim labklājību būvējušas gandrīz tikai paļāvībā uz ASV militāro aizsardzību, ķīniešu lēto darbaspēku, Krievijas naftu un gāzi, nekā no tā vairs nebūs. Tādēļ jāsavelkas kopīgā dūrē pret Kremļa maniaku un viņa sākto karu Ukrainā. Tas šajā baisajā laikā nevar notikt bez upuriem, lai ko arī solītu dažnedažādi puskoka lēcēji un tukšu salmu kūlēji. Lai viņi neuzvarētu brīvo Eiropu, katram, pirmkārt, jāpiedalās vēlēšanās tikpat apzinīgi kā pirms 35 gadiem. Otrkārt, jāizraugās partijas un kandidāti, kas negrauj, neņerkst, nesēj paniku, bet dara, tic un notur Latviju Eiropā.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
