Kāpēc pavasaris “lēkā”? 1
2011. gadā pavasaris sākās 21. martā plkst. 1.21, 2012. gadā – 20. martā plkst. 7.14, 2013. gadā – 20. martā plkst. 13.02, 2014. gadā – 20. martā plkst. 18.57, šogad sāksies 21. martā plkst. 24.45, bet nākamgad – 20. martā plkst. 6.30. Secinām, ka biežāk pavasaris sākas 20. martā, bet gadās, ka arī 21. martā. Kā tad īsti nosaka astronomiskā pavasara sākšanos? Un kāpēc tas sākas tieši tajā, nevis citā dienā tikos un tikos?
Stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks, astronoms, pedagoģijas zinātņu doktors Ilgonis Vilks:
– Astronomiskais pavasaris – tas, var teikt, ir moments Saules kustībā. Nonākot noteiktā debess sfēras punktā, Saule kādā brīdī šķērso debess sfēras ekvatoru, tas ir, nostājas tieši pa vidu starp ziemeļu un dienvidu galējiem punktiem. Tas tad arī ir brīdis, kad iestājas astronomiskais pavasaris.
Zeme, kā zināms, apriņķo ap Sauli nevis apaļās 366 vai 365 diennaktīs, bet nepilnā diennakšu skaitā – apmēram 365 diennaktīs un vienā ceturtdaļā jeb vēl precīzāk – 365,2422 diennaktīs. Lai šo vienu ceturtdaļu kompensētu, ik pēc četriem gadiem kalendārā pieliek klāt vienu dienu – 29. februāri. Iznāk, ka kalendārs “lēkā” un rodas iespaids, ka arī pavasara datums “lēkā”. Lai gan īstenībā Zeme savu ceļu apkārt Saulei iet ļoti vienmērīgi. Un, ja mums būtu precīzāks kalendārs, tad astronomiskais pavasaris sāktos vienā un tajā pašā dienā un laikā.
Lai precīzi noteiktu astronomiskā pavasara sākšanos, atliek vien zināt ceļu, kā Zeme iet ap Sauli. Zemes orbītas teorija mūsdienās ir visnotaļ precīzi izstrādāta un astronomiem nodrošina iespēju to mirkli, kad notiks pavasara saulgrieži, aprēķināt gadiem uz priekšu ar sekundes precizitāti. Līdz ar to Zemes ceļš ap Sauli vairs nav pat jānovēro, astronomi to noskaidro, veicot aprēķinus.
Fakts, ka Zeme apiet ap Sauli nevienādā dienu skaitā, ir radījis galvassāpes jau kopš seniem laikiem. Jūlija Cēzara laikos ieviesa Jūlija kalendāru, bet 16. gadsimtā saprata, ka tas ir nobīdījies par veselām desmit dienām. Tad ieviesa Gregora kalendāru, kuru mēs lietojam mūsdienās, taču arī tas pēc trīs tūkstošiem gadu būs nobīdījies par vienu dienu.
