Kāpēc Pauls Timrots dienai bez auto rudenī saka nē 0
Sestdien, 22. septembrī, Rīgā būs pasludināta diena bez auto. Pilsētas iedzīvotājus aicinās darba un atpūtas gaitās doties ar sabiedrisko transportu, velosipēdu vai kājām. Man kā rūdītai kājāmgājējai, kas ar prieku ātrā solī mēro kilometrus ne vien gar jūru vai mežā, bet arī cauri Rīgai, šī diena ne ar ko neatšķirsies no citām, taču savu labumu no šīs akcijas vēlos gūt arī es.
Nu, kaut vai to, ka diena bez auto ir lielisks iemesls aicināt uz sarunu PAULU TIMROTU – vairāku satiksmes drošībai un motosportam veltītu raidījumu autoru un vadītāju.
Satiekamies kafejnīcā “Epikūra dārzs”. Pauls, ērti uz kušetes uzslējis lauzto kāju, pa telefonu mierina drauga māmiņu – par jebkuru mašīnu varot dabūt vismaz 100 latus, tas ir tik, cik maksā viena tonna lūžņu. Ja benzīnbāka būšot pilna, varot dabūt arī vairāk. Un, kad saruna pabeigta, smaidot saka – viņš jau neesot autoeksperts, jaunās mašīnas sevišķi neatšķirot, viņu interesējot, kā cilvēki pārvietojas, kā viņi pārvietojoties komunicē, vai dara to droši vai nedroši, kādas ir viņu kļūdas braucot vai ejot. Bet par jauniem dzelžiem un to, cik tie maksā līzingā, viņam neesot ne jausmas. Es atsmaidu pretī un saku, ka jautāt gribu nevis par dzelžiem, bet bērnību.
– Kad biji mazs, kas bija tava mīļākā rotaļlieta?
– Toreiz biju šausmīgi slinks. Man vecaistēvs uzdāvināja urbīti, tādu rokas, es pamēģināju stenderē – baigi grūti ieurbt, ķeras. Tad es pamēģināju porolonā, kas uz beņķīša, – ideāli urbās iekšā un arī ārā nāca ar visām skaidām. Man likās – kāpēc urbt tur, kur grūti, urbšu, kur vieglāk. Pēc tam pa ausīm dabūju, ka biju sacūkājis to beņķīti, kaut arī tas bija vecs un netīrs.
– Toties mācība gluži metaforiska.
– Tieši tā! Nevajag iet pa smagākās pretestības ceļu, vajag urbt tur, kur vieglāk.
– Kad puika biji, vai domāji, kur nākotnē vēlētos “urbt”?
– Maziņš biju, grāmatas daudz lasīju, man šķita, es arī varētu kādu grāmatu uzrakstīt.
Kad kļuvu lielāks, kļuvu slinkāks, grāmatai man nepietika pacietības, bet žurnāla raksta garumā es reizēm saņemos.
– Kā nonāci pedagoģijas fakultātē?
– Mums skolā bija mācību ražošanas kombināts, visiem bija jāizvēlas, kurp grib iet, – varēja dārzniekos, šoferos un vēl kaut kur pieteikties. Divi klasē labākie skolnieki tika uz šoferiem, to jau visi gribēja, lai dabūtu vadītāja apliecību, bet mani mēģināja uz dārzniecību sūtīt. Teicu: nekā nebija, visiem jāļauj izvēlēties, es gribu iet uz bērnudārzu.
Skolotājas domāja, ka es viņas nesu cauri, – beidz ākstīties, ko tu muldi! Bet es teicu: citi var izvēlēties, es arī gribu. Panācu, ka visu vidusskolas laiku divas reizes nedēļā gāju strādāt uz bērnudārzu, man patika. Un tad jau nebija grūti izvēlēties, kur mācīties tālāk. Tā es aizgāju uz pedagoģijas fakultāti.
– Tu esi arī skolā strādājis.
– Tepat pāri krustojumam, 7. vidusskolā. Mācīju latviešu valodu un literatūru.
– Tev bieži zvana, jautā, ko tu domā par mašīnām un par satiksmi. Bet vai tev kādreiz jautā, ko tu domā par izglītības sistēmu?
– Nē, to gan līdz šim neviens nav prasījis. Es negribētu Ķīļa vietā tur kaut ko kārtot, viņš, malacis, ir iedziļinājies šajā jautājumā. Bet vienmēr jau būs šķēres starp to, cik skolotāji var saņemt, cik viņu ir un kādi ir viņu ideāli. Tas ir kā pie bitēm – ir darba bites, un ir trani, tāpat arī cilvēkiem – vienmēr ir kāds, kas grib dienēt Afganistānā, kāds, kas grib būt prezidents, kāds, kas vēlas būt dakteris, kaut gan algas ir pilnīgi tizlas, un nezinu, kā viņš jūtas ar to mūsu sajāto medicīnas sistēmu. Tāpat arī ar skolotājiem – vienmēr būs kāds, kam tas patīk. Ja tā vēl ir sieviete, turklāt gana smuka un atradusi bagātu vīru, viņa vispār var iet strādāt ideālu vārdā.
– Kā tu nonāci “Kurbulī”?
– Biju pamanījies 1992. gadā par 70 dolāriem nopirkt moskviču, ar to tad es rībināju. Kad sāku strādāt “Radio SWH”, man bija mašīna un vēl Artim Volfam. Ufo izdomāja, ka vajadzētu raidījumu par mašīnām, tad nu sprieda – tas, kas brauc, tas laikam kaut ko saprot un zina. Tā mēs ar Ufo to sākām. Ufo tobrīd pat tiesību nebija, viņš tikai bija nopircis golfu… Vispār jau tā smieklīgi: kad Ufo gribējās ēst, viņš izdomāja raidījumu “Radio kūka”, pēc tam viņš sagribēja braukt ar mašīnu un izdomāja “Radio kurbuli”, kam nosaukumu izdomāja Aldis Neimanis, ziņu dienesta vadītājs tajā brīdī.
Tā mēs sākām par mašīnām tarkšķēt un pilnīgi uzurpējām autoritāti – esam baigie čaļi, kas visu zina par auto. Bet kurš tad toreiz vēl varēja par mašīnām runāt? Mielavs vai Fredis? Tie jau vispār neko nejēdza, mēs bijām galvenie auto spečuki.
– Un tad Ojārs Rubenis tevi ievilināja vēl arī “Zebrā”?
– Jā, “Labvakarā” bija nobriedusi ideja taisīt raidījumu par satiksmi. Kāpēc iet un meklēt svešus onkuļus, ja, re, radio divi jau sēž. Ufo laikam bija par smieklīgu, pasauca mani.
– Es pēkšņi iedomājos – “Zebra” taču bija vēl pirms BBC Top Gear jeb “Gāzi grīdā!”.
– Ļoti pirms – divreiz senāks raidījums! Man ir bijusi darīšana ar lielajiem projektiem, ar “Robinsonu šovu” Malaizijā, kur visi Skandināvijas TV3 un Krievijas kanāli bija iesaistīti. Redzēju, kā top šāds liels projekts.
No vienas puses, var apskaust – tur ir scenāristu varza, kas sēž un pīpē zāli, lai izdomātu visu to sviestu, ko viņi dabū gatavu, no otras puses, neapskaužu tos trīs Top Gear onkuļus, kas būtībā ir ļoti talantīgi aktieri, kam reizēm ar sakostiem zobiem nākas tēlot idiotu, kas brauc ar paceltu mastu zem tilta un pēc tam izliekas izbrīnīts: vai, kā man gadījās!
Bet viņiem gana labi par to maksā, viņi ir inteliģenti cilvēki, daudz zina. Bet armija, kas stāv aiz šā raidījuma, – Latvijai tas ir nesamērojami. Ja mēs te varam nogāzt podus, reizēm dullākus nekā viņi, tad tas ir tikai uz mūsu dūšas un dulluma balstīts pasākums. Price – performance ziņā, proti, šovs pret ieguldīto naudu, mēs viņus sitam pušu – tas ir viennozīmīgi. Bet es neapskaužu viņus, tā nav viegla dzīve.
– Atceros, sākumā jūs uz nebēdu dauzījāt zapiņus.
– Dauzījām, kamēr tie izbeidzās, fiziski. Apogejs bija zapiņu gonka, kurā piedalījās kādi 130 zaporožeci. Tas bija rokenrols augstākajā mērā. Zapiņi brauc pa trasi, veļas, met kūleņus. Kad jau notika apbalvošana, divas mašīnas, apgāztas uz jumta, vēl dega kaut kur uz Eizenšteina ielas, varēja redzēt, kā melni dūmi kūp. Bet to baru savākt – tas jau bija uz anarhijas robežas… Un tad jau arī viņi beidzās, tie zapiņi, visus izpirka, sadauzīja…
– Un tad tu nolēmi, ka jāiet uz Kultūras akadēmiju?
– Biju jau pirms tam iestājies – pirmajā gadā, kad režisorus uzņēma. Pēc darba skolā pārgāju pāri ielai un nostrādāju divas sezonas Dailes teātrī par skatuves strādnieku, tur kaut kā sablatojos un sāku strādāt “Daukā”, man dikti patika zīmēt. Sākumā krāsoju, tad zīmēju multenes. Pēc tam “Avārijas brigādē” zīmēju lelles filmai “Munks un Lemijs”, par zvēriņiem. Pirmās piecas vai sešas sērijas sazīmēju, tad sāku strādāt rādžiņā, laika vairs nebija klāt sēdēt, tad Māris Putniņš tām atlikušajām sērijām jaunas palmas piezīmēja.
– Tavā režijas kontā ir arī vairākas dokumentālās filmas. Un tad pagājušajā gadā – “Pasaka par vērdiņu” Dailes teātrī.
– Visu laiku jau kaut kas tāds ir darīts – filmas, raidījumi. Es tā domāju: ir jāmāk stāstīt stāstu – ar kādiem tehniskiem līdzekļiem, tas jau pakārtoti. Jo tu jau saproti, kas ir garlaicīgs, un kas nav. Tu vienkārši vēro – vai tā būtu filma, vai izrāde – skaties, vai tev ir interesanti. Tā ir vienīgā kontrole. Pārējais jau tā kā tā notiek – ir cilvēki, kas ar to nodarbojas.
– Pats pieteicies vai tevi kāds uzrunāja?
– Tobrīd Dailē mākslinieciskais vadītājs bija Mārtiņš Vilkārsis, sākām runāt, viņš pēkšņi: vai negribi uztaisīt kaut ko? Protams, ka gribu! Ko tieši? Ja varu izvēlēties, izejam visam cauri – lai ir tas, kā patlaban repertuārā pietrūkst. Izrādes jauniešiem pietrūkst. Ideāli! Man jaunieši un bērni patīk vairāk nekā pieaugušo dzīve. Labi. Tad ņemam kaut ko no latviešiem, no tā, kas skolā jāmācās, lai nav pa tukšo viņiem uz teātri jānāk.
Sāku meklēt, izrādās, nekāda obligātās literatūras saraksta nav, ir tikai ieteicamā. Izurbos cauri, izvilku desmit darbus, ierakstīju, ka man vislabāk patīk “Pasaka par vērdiņu”, un aizsūtīju Mārtiņam. Ļoti labi, viņš teica. Un tad sākām domāt, kur lai rauj lugu. Vajadzētu prātīgu, čaklu, gana disciplinētu cilvēku, kas spētu pārcelt pasakas saturu lugā, turklāt akadēmiski pareizi. Pēc visām pazīmēm šķita, ka Evita Sniedze, Valmieras teātra direktore, ir īstais cilvēks – viņa zina, kas ir plāns, kas ir datumi, gan uzrakstīs.
– Tev bija lieliska komanda.
– Man paveicās ar aktieriem – labākie no labākajiem: Valdis Liepiņš, Rešetins, Martinsone, Spanovskis, Rubule – meistari! Es tāds pintiķis no malas, bet viņi mani ļoti lādzīgi uzņēma, nebija noraidoši, ļoti labi tikām galā, tas ievilka.
– Kāpēc par kostīmu mākslinieci neuzaicināji Ilzi Vītoliņu?
– Es ar viņu būtu salamājies jau pirmajā dienā un neko nebūtu izdarījis. Mēs to pārbaudījām jau pirms divdesmit gadiem “Daukā”, viss ir skaidrs, nav jēgas pat mēģināt. Viena lieta ir dzīvot kopā, cita – strādāt. Nevajag jaukt.
– Tev ir divi puikas, abiem skaisti un stipri vārdi – Ādolfs un Viljams. Kā izvēlējies?
– Vectēvam bija Ādolfs vārdā, gribēju, lai nepazūd, neaizmirstas. Viņš bija baigi foršais.
– Tas, kas urbīti uzdāvināja?
– Jā, jā, jā, viņš pats.
– Un Viljams?
– Šķita, ka labs vārds. Dēls nedusmojas, kaut arī nav kalendārā. Bet viņš parasti svin kopā ar manu brāli Ģirtu, jo reiz kādi radi atnesa Ģirtam tik bērnišķīgu dāvanu, it kā būtu aizmirsuši, ka viņam jau padsmit gadi, atdevām Bilam, kam tobrīd bija pieci, viņam patika. Kopš tā laika svinam abiem 5. maijā.
– Ko ar puikām dari brīvā laikā?
– Ar bērniem brīvā laikā jādara tas, ko viņi grib. Lielajam, kam 24, drīz būs 25, ir gana ko darīt, amerikāņu futbolu spēlē, grūsta visus tur.
Jaunākajam ir 9, drīz būs 10, vai nu pats kaut ko dara, vai, ja kļūst garlaicīgi, nāk pie manis. Ja nosaukšu divas lietas, ko darām kopā, tas radīs šķību ainu. Darām visu, ko vien var iedomāties, ko var gribēt cilvēks deviņos gados.
– Tu pats, skolas puika būdams, nodarbojies ar orientēšanos.
– Jā! Un ne tikai to, bet arī ar vēl jocīgāku sporta veidu – lapsu medībām. Tas tāds pa daļai DOSAAF sporta veids, kad mežā ir nevis orientēšanās punkti, bet pieci raidītāji, katrs strādā minūtes ciklā – vienu raida, četras klusē. Tev jāatrod, kurā frekvencē viņi darbojas, jānopeilē, skrienot pa mežu, no kuras puses tā skaņa nāk, un jāatrod. Skaties kartē – tu esi šeit, dzirdi, ka viens skan tur, otrs tur, trešais tur, ceturtais klusām šeit un piektais – tur tālāk. Un tev jāsazīmē domās vektori un jāskrien, līdz izveidojas teorētisks aptuvens krustpunkts. Un tad tu plāno, pa kuru pusi pieskriet pie tās vietas, kur domā, ka viņi ir, un atrasties tur nevis tad, kad tas četras minūtes klusēs, bet kad sāks skanēt. Tāds šahs pa mežu. Kad visi pieci atrasti, skrien uz finišu. Lapsu medībās karti lasīt bija jāmāk, un tad mēs pie viena arī to parasto orientēšanos skrējām, ko tagad visi saprot. Tāpēc arī tagad es reizēm panesos pa mežu, man patīk.
– Zinu, ka tev patīk arī ar moci braukt, turklāt ne tāpat vien, bet sacensībās.
– Es braucu supermoto sacensībās – tā kā motokross un motošoseja – tur 70 procenti trases ir asfalts un 30 procenti – grants, tramplīni un lēcieni. To es cītīgi braucu jau desmit gadus, tas man visvairāk aizņem brīvo laiku. Pa granti ir slidenāks, bīstamāks, tur mazāka saķere, nelīdzenāks, plus – tajā daļā, kur visdraņķīgāk, vēl jālec. Tam vajadzīga lielāka pieredze. Asfalts prasa trajektorijas izjūtu un precizitāti, tur līdzīgāk sanāk visiem – māki vai nemāki, bet slidenā daļa ir tā, kas parāda, uz ko esi spējīgs. Tev pa dubļainām špūrēm vēl jāpamanās palēkties un aizlēkt ar maksimālo ātrumu, tas ir sarežģītāk, nekā vienkārši pa asfaltu trāpīt līkumā, jo ir gan gaisā jātiek, gan lejā jānonāk, gan jānobremzē un jāpagriežas pēc tam…
– Gan jāpaliek uz abiem riteņiem…
– Tas arī.
– Kur kāju salauzi?
– Gonkās Jelgavā, Latvijas čempionātā jūlija beigās. Purngals aizķērās, pasita kāju atpakaļ, ne nokritu, neko.
Bet es zinu tik daudz sieviešus, kas uz bruģa augstpapēžu kurpēs kāju salauž, un tautas deju kolektīvu varoņus, kas, lecot pa skatuvi Gatves deju, to dabūjuši gatavu. Var vispār no mājās ārā neiet, vannas istabā paslīdēt un salauzt kāju. Tādēļ vajag darīt to, kas patīk, un nevajag bremzēt.
– Reiz uz jautājumu, kam būtu jānotiek, lai tu atteiktos no pārvietošanās ar auto, atbildēji – atceliet ziemu un es braukšu ar moci.
– Vai ar riteni.
– Nu tad beidzot esam tikuši pie mūsu tikšanās iegansta. Ko tu domā par dienu bez auto?
– Stulbā laikā ielikta, jo tad parasti ir auksts, slapjš un nevienam prātā nenāk atteikties no kāpšanas auto. Ja tā diena būtu jūlija vidū, daudzi pamēģinātu, tīri ponta pēc, kopā ar pārējiem – kā skriet “Nordea” maratonu idejas vārdā. Bet rudenī vēsumā – nu nē! Ja citur Eiropā varbūt der, mums šajā laikā tas ir bezjēdzīgi.
Tikpat labi vari svinēt dienu bez hamburgera, dienu, kad neskūties, kad tualetes poda ūdens kastē ielikt ķieģeli, lai mazāk ūdens iziet, vai dienu bez lifta. Lielu jēgu neredzu. Uztaisām decembrī dienu bez rabarberiem, nevienam netraucēs!
– Tātad no Baltezera uz Rīgu kājām nenāksi?
– Man puika no Baltezera uz skolu Ādažos un tad uz treniņu Rīgā brauc ar autobusu, tiek galā. Bet autobusi jau arī nav gatavi tam, ka pēkšņi visi izdomās ar tiem braukt.
– Turklāt sabiedriskais transports jau arī piesārņo gaisu ar izplūdes gāzēm. Jēga būtu, ja tajā dienā tu ej kājām vai minies ar divriteni.
– Ar vai bez šādiem pasākumiem Rīgā jau satiksmei nav ne vainas. Šodien no Baltezera 20 minūtēs atbraucu, nekādu sastrēgumu. Ja brauc astoņos no rīta, kad visi reizē gāžas uz darbu, vai sešos pēcpusdienā, kad visi reizē izdomā braukt mājās, paši vainīgi. Aizej, pasēdi kafejnīcā, brauc septiņos, kad mašīnu vairs nav. Nav Rīgā tagad tādu sastrēgumu, par ko vajadzētu uztraukties. Katrs, kurš bijis lielākās pilsētās, ir redzējis, kas patiešām ir sastrēgums.
– Pats arī esi gana daudz pa pasauli braukājis. Vai ir bijusi doma, ka citur būtu labāk?
– Nu nē, pat ja visi brauks prom, es pēdējais te izslēgšu gaismu. Pirmkārt, jau pavisam egoistiski un vienkārši – tas, ko es daru, jādara latviešu valodā, nav man jēgas konkurēt ar Top Gear onkuļiem vai kaut tepat Lietuvā. Otrkārt, man te ļoti patīk.
Jebkurā citā valstī, kur esmu bijis, esmu domājis: vai es te gribētu atrasties? Nu noteikti ne! Vienīgais variants – pārvākties uz dzīvi citur, ja tev līdzi savāktos visi tie simt cilvēki, kas pie tevis bieži nāk ciemos.
– Tāds savdabīgs Noasa šķirsts.
– Nuja, ar visu to sabiedrības loku, kas tavējais. Es reiz biju Jaunzēlandē, un tur viena tante, kam 80 gadi, teica: ja jūs nešauj nost, nebrauciet nekur; kā es te raudāju pirmos 15 gadus pēc kara! Tu gribētu 15 gadus raudāt par kaut ko? Ja cilvēks ar tik ilgu pieredzi un dzīvi jaukajā Jaunzēlandē tā saka, vajag klausīt.
– Tātad paliekam Latvijā. Kāda ir tuvākā radošā iecere? Bija izrāde…
– Vajadzētu vēl kādu. Ceru, ka varēšu uz nākamo sezonu kaut ko sarunāt, jo tad, kad pabeidzu “Pasaku par vērdiņu”, šī sezona jau visiem teātriem bija sarakstīta. Un pat ja nebūtu – man jau nebija dūšas teikt: iedod vēl! Jo nezināju, kas notiks pēc pirmizrādes, varbūt aizklapēs ciet un teiks – ej mājās… Par laimi, tā nepateica vis. Nu tad var.
PAULS TIMROTS • Radio un televīzijas autorraidījumu vadītājs, kino un teātra režisors. • Piedzimis 1967. gada 19. jūlijā Rīgā. • Studējis pedagoģiju Latvijas Universitātē un kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, absolvējis Biznesa vadības koledžu, iegūstot bakalaura grādu organizāciju vadībā un psiholoģijā. • Mācījis latviešu valodu un literatūru Rīgas 7. vidusskolā. • Bijis režisors animācijas filmu studijā “Dauka” un mākslinieks leļļu filmu studijā “AB”, žurnālists laikraksta “Diena” pielikumā “Dienas Stils”, darbojies producentu sabiedrībā “Vides filmu studija”. • Kopš 1993. gada veido autorraidījumus “Radio SWH”, kopš 1994. gada – raidījumu “Zebra” LTV. • Mākslinieks un režisors animācijas filmai “Nu, un” (1992), režisors animācijas filmai “Maģistrāle” (1993), mākslinieks leļļu filmu seriālam “Munks un Lemijs”, režisors un scenārija autors dokumentālajām filmām “Latvijas hronika Nr. 4” (1995) un “Cik jūs tur esat?” (2000). • Teātra režijā debitējis ar izrādi “Pasaka par vērdiņu” (2011). • Precējies, sieva kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, dēli Viljams (24) un Ādolfs (9). |
