Kādi ir secinājumi? 1
Pētījuma pamatgrupa bija topošie ārsti, kontrolgrupa – dažādu sociālo zinātņu fakultāšu studenti. Pamatgrupā 47% tic nākotnes pareģošanas iespējām un horoskopiem. Tas ir mazliet virs vidējā. Atklājām, ka maģiskā domāšana ar gadiem nemainās, apmēram tādā pašā līmenī kā studiju sākumā horoskopiem tic, studijas pabeidzot, kaut gan atšķirībā no sociālo zinātņu studentiem medicīnā izglītība ir materiālistiskāka – māca par gēniem, molekulām, neiromediatoriem, šūnām… Psihosomatikā savukārt ir uzsvars uz sociālās vides un audzināšanas lomu. Neskatoties uz to, daudzi turpina ticēt neredzamiem spēkiem, ko fizika nespēj atklāt.
Vai tas apliecina, ka daudzu jūsu pētīto studentu apziņā zinātnei nav nekāda sakara ar reālo dzīvi?
Tas rāda, ka reti kurā Latvijas augstskolā kritisko domāšanu iemāca lietot arī attiecībā uz pārdabiskām parādībām. Parasti zinātnisko domāšanu izmanto, teiksim, ginekoloģijā, ja students ir topošais ginekologs, bet, ja sociālo zinātņu students, – sociālo zinātņu pētniecības metodes. Kā pārbaudīt hipotēzes saistībā ar to, vai noburšana darbojas, vai melnais kaķis ietekmē eksāmenu rezultātus, netiek mācīts.
Mūsdienu zinātne atrod, ka, līdzīgi kā sekss, mīlestība, tieksme pēc varas, arī vēlēšanās ticēt ir ģenētiski noteikta. Mēs vairāk būtu pelnījuši nevis nosaukumu Homo sapiens, bet Homo religiosus.
Protams, cilvēki ir atšķirīgi. Vieniem sekss vajadzīgs desmitreiz dienā, bet aseksuālisti saka, ka bez tā var iztikt. Tāpat arī reliģijas jomā: neliela daļa ir fanātiski reliģiozi cilvēki, liela daļa atrodas apmēram pa vidu, viņiem kritiskā un reliģiozā domāšana ir līdzsvarā, kāds astrologus apmeklē biežāk, cits saka, ka tiem netic, tomēr horoskopus lasa, un ir arī skeptiķi un ateisti, kuri netic nemaz. To īpatsvars ir neliels. Tādu, kas nekam nav ticējuši jau kopš agras bērnības, ir vēl mazāk. 80% no ateistiem dzīvē kaut kam ir ticējuši, bet kādā dzīves posmā ticība ir zudusi.
Mēdz būt arī tā, ka ticība maģijai pastāv paralēli zinātniskajai domāšanai un ticībai tradicionālajām reliģijām, kas, kā zināms, tāpat vēršas pret astroloģiju un maģiju.
Bieži kā kaismīgu ateistu mēdz minēt Hitleru. Viņš tiešām nebija kristīgās ticības pārstāvis, bet maģiskā domāšana bija ļoti izteikta – viņš ticēja astroloģijai un noslēpumainām enerģijām. Dažādiem paranormāliem pētījumiem nacistiskā Vācija iztērēja daudz vairāk līdzekļu nekā ASV atombumbas radīšanai.
Ir arī tāds elements kā ticība pseidozinātniskām teorijām, kas būtībā ir materiālistiskas, piemēram, par citplanētiešu darbību uz Zemes, ticība sniega cilvēkam, Lohnesa ezera briesmonim. Tamlīdzīgu pseidozinātnisko koncepciju ir ļoti daudz, arī psiholoģijā un psihoterapijā, piemēram, par kolektīvo zemapziņu, kas it kā eksistē ārpus cilvēka prāta.
Vai bijāt pārsteigts, ka tik daudz studentu tic zinātniski nepierādāmām lietām?
Tā kā šo jautājumu pētu jau kopš aptuveni 2008. gada, pārsteigts nebiju. Psihoterapeiti kopumā ir daudz vairāk trenēti atrast cilvēkā iracionālo, pamanīt loģiskās kļūdas domāšanā. Ticībai ir liela loma arī dažādās psihopatoloģijās, populārākā varētu būt atkarība no azartspēļu automātiem – ticība laimīgiem skaitļiem, laimīgai rokai, laimīgiem datumiem un veiksmei. Arī šizofrēniskie, šizotipiskie un bipolārie traucējumi ir saistīti ar maģisko domāšanu, bet ļoti, ļoti lielos apjomos. Vēl ir paranormālie jeb mistiskā tipa pārdzīvojumi – tic nevis tam, ko pateikusi kāda garīga autoritāte vai kas izlasīts grāmatās, bet tam, ko pats it kā piedzīvojis. Piemēram, tuneļveida vai ārpusķermeņa pārdzīvojumi – cilvēks pārvietojies pa gaismas tuneli, saticis eņģeļus, mirušos radiniekus. Citi stāsta, ka redz spokus, bet vēl vairāk cilvēku domā, ka sapņi ir notikumi kaut kādā noslēpumainā pasaulē, nevis paša smadzeņu produkts.
