Attiecības bez garantijas 0
“Vieglāk ir dusmoties uz vīru, kurš krāpj, jo tad nav jādomā, kā šī situācija vispār bija iespējama. Vaino to, kurš atļāvies iziet no iedomātiem, retu reizi sarunātiem rāmjiem, robežām. Tā ir sava veida aizsardzība,” analizē psihoterapeite. “Pretējā gadījumā nākas paraudzīties uz sevi, bet to ne vienmēr gribas, jo jāuzņemas atbildība. Tas ir stāsts par izaugsmi, nobriešanu. Uzsākot attiecības, cilvēks parakstās, ka nekad nevar būt drošs par iznākumu. Ja nepieciešams attiecību komplekts ar garantiju un instrukciju, agri vai vēlu attiecības tāpat aizies pa pieskari.”
Sānsolis var satuvināt
Krāpšana ir attiecību krīze, kas nav absolūti melna – tā ir iespēja uz attiecībām paskatīties citādi, pārskatīt, pārstatīt, uzlabot vai arī izbeigt. Pretējā gadījumā attiecībās var turpināties rutīna, neapmierinātība.
“Būtībā cilvēki ir impulsīvi, azartiski un spējīgi uz sānsoli. Atbildība, augsta morāle ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks nekrāps. Tomēr vērtību sistēma, atbildība, bailes, reliģiski motīvi, karma var būt iemesli, kas neļauj krāpt. Tādi paši iemesli var atturēt no šķiršanās, ja partneriem vairs nav nekā kopīga. Tas arī nav labs risinājums, jo cilvēki ir nelaimīgi,” atzīst speciāliste. “Šādā situācijā varbūt labāk veikt sānsoli, lai vismaz kaut kas attiecībās izkustētos, partneris reaģētu, būtu iespēja izrunāties. Protams, es mudinu nevis uz krāpšanu, bet gan savstarpēju komunikāciju. Attiecības visu laiku ir dzīvas, nekad nedrīkst gulēt uz lauriem.”
Ja partneri ir pietiekami motivēti, pastāv iespēja attiecības saglabāt. Krāpšana neuzlabo attiecības, bet var palīdzēt tās atjaunot un stiprināt.
Lai atmiņas netraucē gulēt
“Cilvēks ir šaubīga būtne, kas vienmēr par kaut ko uztraucas vai ar kaut ko nav apmierināts. Ja krāpšana ir viens no sajūtu kopumiem, kāda atšķirība, vai šaubos par to, ka mans partneris, iespējams, kādreiz vēl mani piekrāps, vai šaubos par vēl piecdesmit citām problēmām. Ja moka bailes, nespēja paļauties, atrast emocionālo spēku, lai otram piedotu un neatgādinātu krāpšanu katrā gaidāmajā strīdā, attiecības agri vai vēlu izplēnēs,” pārliecināta ir psihoterapeite.
“Tomēr ir cilvēki, kuri piedod. Visticamāk, neaizmirst nodarīto, bet sadzīvo ar to, saprot, ka cilvēki nav ideāli un mēdz pieļaut kļūdas. Ja partneris ir svarīgs, nav vērts uzturēt šaubas. Jāmāk nedzīvot aizvainojumā, sāpīgās atmiņās.”
Mūsdienās esam brīvāki
“Laulība nozīmē uzņemties saistību, solījumu, tā liecina, ka cilvēks uzņēmies atbildību. Pirms tam vērts katram pašam atbildēt uz jautājumiem – kas man dzīvē nepieciešams, ko gribu sasniegt? Vai varu to saņemt, esot kopā ar partneri? Vai mūs vieno kaut kas, kā dēļ veidot attiecības, balstīt tās uz vērtībām, prioritātēm, ģimenes saitēm, solījumiem?
Jāsaprot, ka laulība negarantē laimi, lieliskus bērnus un savu ieceru piepildījumu. Pie altāra vai dzimtsarakstu nodaļā sakām skaistus vārdus, solījumus – līdz nāve mūs šķirs. Mūsdienās cilvēki ir brīvāki, daži – pavisam brīvi. Morāles un ētikas normas ir saglabājušās, tikai tās vairāk atbilst mūsdienām. Cilvēks dzīvo, lai būtu laimīgs. Ja konkrētās attiecības liek justies slikti, ja darīts viss, lai to mainītu, bet neizdodas, varbūt ir pienācis laiks no tām atvadīties. Ja kaut kas nomirst, no tā jāatvadās ar cieņu un jāpalaiž vaļā,” uzsver Iveta Lielmane.
Konsultante Iveta Lielmane, ģimenes psihoterapeite
