“Latvieši, aizmirstiet! Veltīgas gaidas, ka ar “Lidl” ienāks Vācijas cenu līmenis.” 57
Kopš parādījās ziņas par zemo cenu veikalu tīkla “Lidl” iespējamo ienākšanu Latvijā, sabiedrībā par to radusies lielāka interese. Kāpēc pārtika Vācijā ir tik lēta kā reti kurā Eiropas valstī, kā vēsturiski attīstījusies zemo cenu veikalu kultūra un kādēļ “Lidl” ārpus Vācijas allaž būs dārgāks nekā pašmāju tirgū, sarunā skaidro Bonnas-Reinas-Zīgas universitātes ekonomikas zinātņu profesors un mazumtirdzniecības uzņēmumu konsultants TOMASS RĒBS.
Vācijā ir vienas no zemākajām pārtikas cenām Eiropā. Daži pētījumi pat apgalvo: viszemākās Eiropā. Ar ko tas izskaidrojams?
T. Rēbs: Pārtikas preces ir īpaši lētas tādēļ, ka zemo cenu veikalu* veidolā mums ir uzņēmējdarbības forma, kas dzen lejup cenas. Pārējie tirgotāji, ja vien nevēlas kļūt zaudētāji konkurences cīņā, spiesti pielāgoties zemo cenu veikaliem.
Tomēr tā tas nav bijis vienmēr. Zemo cenu veikalu kultūra attīstījusies laika gaitā. Kā norisinājies šis process?
Es teiktu, ka ir gan bijis vienmēr. Kādreiz, protams, viss kas bija citādi, kādreiz cilvēki arī sēdēja kokos un šķina riekstus. Taču, ja mēs par atskaites punktu ņemam nevis tantes Emmas bodi (izteiciens vācu valodā, ar kuru apzīmē kioska lieluma veikaliņu, kurā iegādājamas teju visu veidu preces. – T. A.), bet gan aplūkojam moderno eiropeisko komercdarbību, tad redzam, ka zemo cenu veikalu izaugsme sākās jau ar brīdi, kad pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāka attīstīties modernā mazumtirdzniecība un pašapkalpošanās preču nami (SB-Warenhäuser). Preču namu izaugsmi bremzēja būvniecības ierobežojumi iekšpilsētās (tiem vajadzēja lielas apbūves platības), tikmēr zemo cenu veikaliem šādu šķēršļu nebija.
Līdzīgas mazumtirdzniecības struktūras ir izveidojušās praktiski visās lielajās Eiropas valstīs. Francijas mazumtirdzniecības ainavai gan raksturīgi nevis pašapkalpošanās preču nami, bet gan hipermārketi, kuru izaugsme arī sākās sešdesmitajos gados. Taču šodien ap 50 procentu pārtikas preču tirgus arī Francijā pieder zemo cenu preču veikaliem. Vācijā zemo cenu veikalu tirgus daļa, rēķinot pēc pārdoto preču vērtības, ir 35 – 40 procenti. Šis rādītājs gan neatspoguļo reālo ietekmi, jo par zemākām cenām arī kopējais finansiālais apgrozījums ir mazāks. Rēķinot pēc pārdoto preču daudzuma, zemo cenu veikali Vācijā aizņem pat vairāk nekā 50 procentu tirgus. Līdzīga situācija ir Lielbritānijā.
Tātad nevar teikt, ka vācieši būtu tendēti uz zemo cenu veikaliem vairāk nekā citas nācijas. Taču atšķirība ir tā, ka Vācijā zemo cenu veikaliem vēsturiski bijuši sevišķi labvēlīgi izaugsmes priekšnosacījumi. Tik ievērojama zemo cenu veikalu attīstība nebūtu varējusi notikt bez “Aldi”. Šī veikalu ķēde radīja konceptu, kuru tālāk nokopēja citi tirgotāji.
Vai runa ir par to, ka “Aldi” pārliecināja pircējus, ka zemo cenu veikals nav vien tirgotava trūcīgajiem, bet tajā bez kauna var iepirkties arī turīgie?
Zemo cenu veikala tēla izmaiņas, no tirgotavas sabiedrības nabadzīgajiem slāņiem pārtopot veikalā “priekš visiem”, ir salīdzinoši vēla parādība, datējama ar astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu. Tas bija laiks, kad “Aldi Süd” zemo cenu veikalus sāka būvēt kā lielas iepirkšanās halles, ērti sasniedzamas ar automašīnu un plašām stāvvietām. Tā sociāli augstāko slāņu pircēji ieguva iespēju iepirkties par zemām cenām, bet bez sociāli zemāko slāņu pircēju klātbūtnes. Trūcīgākajiem iedzīvotājiem vienkārši nebija auto, ar kuru šādā veikalā nokļūt. Šis bija pagrieziena punkts, kopš kura zemo cenu veikals sāka kļūt interesants vidusslānim.
Vai var teikt, ka vācu pircēji vairāk nekā citas nācijas ir orientēti uz zemu cenu, lētumu svarīguma skalā liekot augstāk par labu apkalpošanu?
Tā tomēr nevar teikt. Paskatieties uz Franciju: kādas sacensības ar zemāko cenu notiek tur! Tirgus līderis, hipermārketu ķēde “E. Leclerc”, jau gadiem ilgi profilējas arī kā zemo cenu līderis un piekopj agresīvu zemo cenu politiku. Tādā ziņā būtu nepareizi apgalvot, ka citur cenām ir mazāk būtiska loma. Taču jāņem vērā, ka preču nams vai hipermārkets vienkārši nespēj būt tik lēts kā zemo cenu veikals. Arī Lielbritānijā veikali pastāvīgi piedāvā cenu akcijas. Taču tāda pieeja kā “Tesco”, kas mēģina visās tirdzniecības formās, mazajos un lielajos veikalos, noturēt vienu un to pašu cenu līmeni, protams, nevar funkcionēt. Tādā gadījumā lielākie veikali ir spiesti subsidēt mazākos, un tas ir pārlieku dārgi. Tāpēc mazajos veikalos cenas ir augstākas nekā lielajos. Interesanti gan, ka britu pircēji to ir ar mieru akceptēt.
Ir gan tiesa, ka britu pircējiem būtiskāk par zemāku cenu ir netikt pieķertiem iepērkamies “nepareizā” jeb savai sociālajai klasei neatbilstošā tirdzniecības vietā. Tomēr paradumi mainās. “Aldi” un “Lidl” Lielbritānijā ir izdevies pārvarēt tēla problēmas. Arvien vairāk angļu akceptē zemo cenu veikalus līdzīgi, kā tie tiek akceptēti Vācijā.
