Ilona Baumane-Vītoliņa: Bieži nedzird stāstus, ka viesmīlībā strādājošie migrējuši uz IT nozari. Kāpēc pārkvalifikācija nav burvju nūjiņa? 1
Ilona Baumane-Vītoliņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nespēja nodrošināt sev iztiku pārejas periodā attur cilvēkus no profesionālo sapņu īstenošanas.
Laikā, kad bezdarba rādītāji turpina augt un virkne nozaru pandēmijas ietekmē jau gandrīz gadu atrodas sasaluma stāvoklī, gluži kā burvju nūjiņa, kas atrisinās visas bezdarba likstas, tiek piesaukta iespēja pārkvalificēties.
Diemžēl ne tik bieži dzirdam par veiksmes stāstiem, piemēram, ka viesmīlībā strādājošie būtu masveidā migrējuši uz augošo IT nozari, aizpildot trūkstošās darba vietas.
Kādi ir veiksmīgas pārkvalifikācijas nosacījumi un kavēkļi katra cilvēka un valsts līmenī?
Pētījumi rāda, ka profesionāla pārkvalifikācija aizņem vidēji gadu un no cilvēka prasa ne tikai milzīgu gribasspēku, bet arī risinājumu tīri praktiskiem jautājumiem – piemēram, kā šī pārejas perioda laikā segt sadzīves izdevumus?
Prātā nāk piemērs no laika, kad menedžmenta doktorantūrā studēju Dānijā. Kopā ar mani studēja līdz šim praktizējoša džeza dziedātāja, kas visu savu pārkvalifikācijas studiju laiku ik mēnesi saņēma ap 2000 eiro lielu stipendiju no valsts.
Lai gan tā bija ievērojami mazāka summa, nekā Dānijā saņem nozarē strādājošie, tā tomēr palīdzēja pārdzīvot nodarbošanās maiņas periodu.
Darba devēji arvien vēlas pieņemt darbam gatavu cilvēku, no savas puses veicot vien minimālu ieguldījumu.
Tomēr visbiežāk tieši nespēja nodrošināt sev iztiku pārejas perioda laikā, ja tas prasa intensīvu, pilna laika zināšanu un iemaņu apguvi, attur cilvēkus no savu profesionālo sapņu īstenošanas.
Reti kuram izveidots finanšu “drošības spilvens” gada ienākumu apmērā, un, pat ja ir, tad bieži cilvēki drīzāk vēlas ieguldīt līdzekļus sava biznesa uzsākšanai, nevis ikdienas tēriņu segšanai, nezinot, kāds būs nākamais profesionālās izaugsmes solis.
Arī paļaušanās uz otru pelnītāju ģimenes ietvaros nav stratēģija, kas der vairumam. Protams, ir daudz jauku piemēru no dzīves, kā profesijas maiņu risināt paralēli līdzšinējam darbam, tomēr ne vienmēr tas iespējams.
Esmu droša, ka, padomājot par atbalsta mehānismiem valsts līmenī, pārkvalificēšanās iegūtu citu mērogu.
No otras puses, – ja raugāmies no saturiskā piedāvājuma viedokļa, Nodarbinātības valsts aģentūra un Valsts izglītības attīstības aģentūra piedāvā plašu dažādu kursu un programmu klāstu katrai gaumei.
Pateicoties tam, biroja darbinieki var apgūt dārzkopību vai kulināriju, bet baņķieri metināšanu. Tomēr joprojām varam dzirdēt atsauksmes, ka informācija par piedāvājumu varētu būt pieejamāka un tiešāk mērķēta tiem, kam tas tiešām nepieciešams jaunas profesijas, nevis vaļasprieka apguvei. Nenoliedzami, jebkuras jaunas zināšanas ir vērtība.
Un nevaram zināt, vai kādreiz apgūtas vaļasprieka iemaņas vienā dienā nevar pārvērst jaukā biznesa idejā. Tomēr, kā redzam, šobrīd esošajam piedāvājumam nav tūlītēja efekta bezdarba mazināšanā.
Viens risinājums šādam tūlītējam efektam, kas turklāt ļautu arī strādājošajiem paplašināt kvalifikāciju, varētu būt valsts iesaiste darbinieku plūsmu koordinēšanā dažādu nozaru vidū.
Piemēram, lauksaimniecībā strādājošos sezonālos darbiniekus ziemas periodā piesaistīt ražojošiem uzņēmumiem, kuru darba specifiku iespējams apgūt relatīvi īsā laikā.
Iespēju joprojām ir daudz, un tās rodas tur, kur tās meklē. Tomēr pārkvalifikācijas centrā joprojām ir tas viens cilvēks – gatavs paraudzīties uz bieži sarežģīto un neērto karjeras maiņas ceļu kā iespēju.
Ne katrs grib un spēj no zinoša profesionāļa vienā jomā uz laiku kļūt par neprašu un iesācēju citā.
Kā nesen savā pieredzes stāstā dalījās jauna sieviete, kas ar reiz iegūtu izglītību pedagoģijā patiešām īstenoja daudz piesaukto programmētājas profesijas apguvi, visgrūtākais viņai bija sākuma periods, kad jaunajā darba vietā salīdzinājumā ar vecākajiem kolēģiem viņa sevi raksturoja kā “muļķīti”.
Cik no mums, roku uz sirds liekot, būtu gatavi īstenot šādu eksperimentu, domājot par sen lolotu profesijas maiņas sapni?
Lepnība ir izaugsmes domāšanas ienaidnieks. Tomēr tieši tā bieži vien attur no savu sapņu īstenošanas un karjeras maiņas.
Tāpēc, kamēr valsts pilnveido savus pārkvalifikācijas atbalsta mehānismus, viens no labākajiem jautājumiem, uz kuru varam atbildēt katrs pats, ir – ko jaunu es varētu apgūt savai profesionālai pilnveidei vai vienkārši personības bagātināšanai?
Katrs liels ceļojums sākas ar pirmo soli, un šis ir labs izaicinājums, ko ieviest savā dienaskārtībā.
