Monika Zīle: Kāpēc pareizais izskatās greizs… 0
“Politiskiem lēmumiem nepieciešams morāls piesegums, amorāliem – politisks pamatojums.” Juzefs Besters
Lai cik kritiski mēs vērtētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ievēlētos valsts prezidentus, katrs Saeimai un valdībai publiski atgādinājis pienākumu rūpēties par tautas labklājības līmeņa celšanu.
Deputāti un ministri, verbālu piekrišanu paužot, darbos bijuši, sacīsim, paslinki.
Skaņojot un saskaņojot, analizējot un debatējot tautas kalpi gadu no gada mīņājas pie nozīmīgu reformu sliekšņa, bet izglītības un veselības aprūpē nodarbinātie turpina gaidīt solīto darba samaksu, kam allaž pietrūkst naudas.
Bet nu šī iesīkstējuma ledus ir sakustējies. Pietika tagadējam Valsts prezidentam vienā no pirmajām publiskajām uzrunām bilst, ka vajadzētu sakārtot politikas finansēšanu, un viss jau notiek: jaunajā budžetā uzreiz atradušies vairāk nekā pieci miljoni eiro 13. Saeimas vēlēšanās piedalījušos partiju atbalstam.
Optimismu izstarodams, valdības vadītājs Krišjānis Kariņš (“JV”) šo prieka vēsti palaida sabiedrībā, gan samulsinādams ar piebildi, ka naudas piešķīrums ievedīs politikā godīgus un no sponsoriem doto solījumu pildīšanas važām brīvus tautas kalpus. Izklausījās divdomīgi, taču Kariņa kungs un vēlāk tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) negribēja ielaisties debatēs par tagadējo deputātu atkarību no privātiem ziedotājiem.
Uzsverot: turpmāk Latvijā būs tāpat kā citās Eiropas valstīs, kur politiku balsta budžets. Vārdu sakot, tagad arī pie mums kā pie cilvēkiem – tautas valodā runājot.
No teorijas viedokļa viss pareizi: politiķu rokām jābūt brīvām, lai darbotos vēlētāju, nevis bagāta tēvoča interesēs. Un tajā pašā laikā valdības lēmumam dāsni finansēt partijas ir stipri nepievilcīgi vaibsti.
Pirmkārt, jau atvēzējiens – pēc maksimuma un principa: kad jau, lai tad no visa pleca! Otrkārt, jauno budžetu stiķē, izmantojot labklājības jomai atņemtās kripatas, un, izdzirdot jebkuru degošu vajadzību pieminam, valdības vīri un sievas sakniebj mutes daiļrunīgā noraidījumā, bet savu partiju finansējumam, redz, līdzekļi atradās.
Treškārt, kaut vai formas pēc, uzspēlējot elektorāta priekšā teātri, politiķi pirms piešķīruma publiskošanas no savām daudzajām tribīnēm pacilājuši godīgas politikas aktualitāti un kaut smiekla pēc apsolījušies nepaturēt ar skaļām krimināllietām saistītu cilvēku ziedotos tūkstošus.
Profesionāli politikas vērotāji spriež, ka pēc budžeta apstiprināšanas jau varēsim nojaust, kādiem nolūkiem katra partija savu finansējumu tērēs. Iespējams, biroju tehniskajam aprīkojumam, konsultantu algām u. tml.
Par Tatjanas Ždanokas vadīto Latvijas Krievu savienību (LKS) kafijas biezumos un zvaigznēs nav jāzīlē – apsolīti vērienīgi protesti pret mācībām valsts valodā.
Šī LKS neieredzētā valsts nu gādās, lai līdz nākamajām vēlēšanām Ždanokas kundzes draudzei pietiktu naudas pretlatviskām demonstrācijām. Tiesa, pagaidām LKS mūsu valstī nemaz nav atvērts konts, kur ieskaitīt darbības atbalsta finansējumu. No kurienes un pa kādiem ceļiem tas nācis līdz šim, drīkst minēt, austrumu virzienā lūkojoties.
